Vecās, labās, nebijušās

Hārdijs Lediņš par NSRD renesanci

Literatūra un Māksla Latvijā –2000/19.okt,9.lpp

PDF ~191Kb

Hārdijs Lediņš dzimis 1955.gadā Rīgā, beidzis RPI Celtniecības un arhitektūras fakultāti, pētījis dzīvojamo vidi sociāli psiholoģiskajā aspektā. Akciju mākslas aizsācējs Latvijā (kopš 1980), to vidū land art performance, Gājieni uz Bolderāju. Darbojas videomākslā, strādājis arī Parīzē un Berlīnē. Kopā ar Juri Boiko dibinājis grupu Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca (1983). Kopā ar Kasparu Rolšteinu sacerēta opera Rolstein on the Beach (1997).

Hārdijs Lediņš atzīst, ka pašlaik viņam ‘tāds mierīgs periods’. Tomēr tiekot miksēts jauns albums, iesākts kāds kopīgs projekts ar Kasparu Rolšteinu. Tikmēr pēdējos divos gados sākta astoņdesmito gadu, kā mēdz teikt, ‘leģendārās’ underground mūzikas grupas NSRD (Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca) veco albumu izdošana diskos. Pagājušā gadā izdotajam Kuncendorfs un Osendovskis (1984) šogad pievienojies Medicīna un māksla (1985). Ja vēl pieskaita operas Rolstein on the Beach nesen iznākušo albuma versiju un Hārdija Lediņa solo albumu Tiny Crabs of Deep Waters (2000), šķiet, ka tagad kā vēl nekad pienācis Hārdija Lediņa laiks.

Tāpēc, ka Latvijā visu laiku bija neattīstīts tirgus. Tikai pēdējos gados daudziem ir kompaktdisku atskaņotāji, pieaugusi pirktspēja. Agrāk nebija jēgas to darīt.

Klausās gan vecie, kas toreiz, gan arī daļa jauniešu.

Man liekas, ja mūzika ir sacerēta, tai ir jāatrod ceļš pie klausītajiem. Nebūtu vērts to paturēt mīta līmenī. Mēs atkārtoti izdosim visus albumus. Mums to ir ap desmit.

Radošā pagrīde

Toreiz jau citādāk nevarēja eksistēt. Lai kaut ko panāktu oficiāli, Melngaiļa tautas mākslas namā vajadzēja apstiprināt nosaukumu (mūsu nosaukumu nekad neapstiprinātu), visu dziesmu tekstus un mūziku. Tāpēc underground statuss bija jāpieņem gribot negribot.

Dzeltenie pastnieki saņēma. Mēs kautkā nebijām uzmanības degpunktā.

Mūsu mērķis nebija provokācija, bet vienkārši pateikt mūzikā to, ko mēs domājām. Ja kāds to uztvēra kā provokāciju, tad tā ir viņa problēma.

Pārsvarā notika tā, ka Juris Boiko iedeva man tekstus, un es mājās uzrakstīju mūziku. Mēs savācām kaut kādu apartūru un ieskaņojām. NSRD ierakstos piedalījās arī Ingūna Černova, Nils Īle, Roberts Gobziņš, Viesturs Slava, Ilgvars Rišķis, Ieva akurātere.

Radās grupa Deviņpadsmit gadi pirms sākuma, kas arī muzicēja līdzīgā stilā. Kaut kāda ietekme jau visiem ir.

Jā tas bija tīri personisku iemeslu dēļ. Mēs bijām pasaulē, daudz ko redzējām un dzirdējām, un pēkšņi likās, ka tam , ko darām mēs , nav nekādas nozīmes. Tāpēc uz kādu laiku pārtraucām darbību.

Varētu teikt , ka jā. Es vairāk darbojos ar solo, bet ir arī projekti kopā ar grupu.

No Lorijas Andersones, Braiena Īno, Fīlipa Glāsa

Citos mākslas veidos mani ietekmēja Jozefs Boiss, vēl vesela rinda amerikāņu un eiropiešu mākslinieku. Postmodernisms arhitektūrā un mākslā vispār.

Diskusija par postmodernismu ir pierimusi. Tas kaut kur parādās, piemēram, teātrī. Mūzikā tā nav, jo tur postmodernisms izpaužas pārāk specifiski, kā kolāžas tipa mūzika, un vajag ļoti augstu meistarību, lai to nospēlētu. Arhitektūrā tas ir ieviesies, lai gan nekas izcils nav uzcelts, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur ir vairākas postmodernisma celtnes. Tas vairāk nav nekas jauns, jo ir adaptējies vietējos apstākļos un izkusis vietējā masā. Protams, varēja no postmodernisma sagaidīt kaut ko vairāk...

Tāpēc, ka kultūras vispārējā aprite ir pārāk strauja. Paralēli notiek tik daudz dažādu lietu, ka viena parādība vai stils nespēj neatkarīgi eksistēt. Sastopas ar dažādām ietekmēm un pamazām izšķīst kopējā ainā.

Publikas inerce

Tur notiek interesantas lietas, attīstība popmūzikā var notikt tikai tad, ja ieklausās undergound. NSRD ir gatava jauna, apmēram pusstundu gara programma, ar kuru mēs varētu uzstāties šādos pasākumos, ja mūs uzaicinātu.

Man iekrita acīs un ausīs tāda meiteņu grupa Atdod zapti!. Man nepatīk , ka liela daļa underground grupu spēlē novecojušu mūziku, apmēram astoņdesmito gadu līmenī. Bet ir jau tādi, kas dara kaut ko svaigu.

Es domāju, ka ir iespējams. Vai tas būtu drum’n’bass vai noise, vai kas tamlīdzīgs. Ir cilvēki, kas ar to nodarbojas. Tikai pagaidām viņi ir mazpazīstami, jo Latvijas publikas reakcija ir ar lielu inerci. Tas, kas pašlaik populārs ārzemēs, Latvijā ienāks pēc desmit gadiem.

Vajag pēc iespējas vairāk klubu, kur tāda mūzika tiek spēlēta, lai šie mūziķi varētu nopirkt ierakstu aparatūru un mājās pašu spēkiem veikt ierakstus. Jo vairāk būs klubu, jo lielāka publikas daļa šādā veidā noskaņosies. Berlīnē uz katru netradicionālu pasākumu ierastos ap tūkstoš cilvēku. Rīgā tie varētu būt ap simts cilvēku, kas vienam klubam būtu pietiekoši.

Nekā satriecoša

Mēs nodarbojamies ar video, ar akcijām, ar performanciem. Arī ar tekstiem. Kopā ar Juri Boiko ir uzrakstīts prozas darbs Zun piecpadsmit burtnīcās.

Dažas jaunās mākslas zinātnieces pie tā strādā. Sorosa centrā ir savākti materiāli par mums, laikam tiek rakstīta grāmata par astoņdesmito gadu mākslu. Oktobrī notiks astoņdesmito gadu mākslas izstāde.

Tas bija idejām bagāts periods. Ideju bija vairāk, nekā iespēju realizēt.

Tā nevarētu teikt, varbūt mēs paši bijām savādāki. Atvērtāki pret pasauli. Bija daudz tāda, ko mēs vēl nezinājām, kas strauji ienāca mūsu dzīvē, tāpēc idejas veidojās labā augsnē. Tagad viss ir it kā zināms, nav nekā jauna un satriecoša, kas varētu izraisīt kaut kādu reakciju un radīt jaunas idejas.

Reizēm gadās satikt tādus jaunus cilvēkus, kas saka, ka esot uzauguši pie NSRD mūzikas. Patīkami dzirdēt.

Kārlis Vērdinš

NSRD

SEQUE

ZILĀ GOVS

Pietura ( 2008-2015 )