Mani jukušie draugi un citi stāsti.HARDIJAM. LIKVIDATORS, TRAKĀ CILVĒKA BRĀLIS«Apollo»/Kristīne Želve Otrdiena, 21. jūnijs (2005)Šodien jau gads, kopš Hardijs Lediņš Aizsaulē.Dažs Hardija draugs sapnī ik pa laikam saņem no viņa ziņu, ka TUR ir labāk nekā šeit iespējams nosapņot visbrīnumainākajā sapnī — tāds vieglums! Tad nu atceroties Hardija smaidu, izlasīsim vēlreiz Kristīnes Želves Hardijam veltīto stāstu.
Trakā cilvēka brālis bija pilnīgi normāls pilsonis, vienīgās aizdomas man sākotnēji izraisīja viņa profesija — viņš bija LIKVIDATORS. Izrādījās, aizdomām nebija pamata — Trakā cilvēka brālis veica bankrotējušu uzņēmumu likvidāciju, vazāties pa visādiem uzņēmumiem, ofisiem, kantoriem, iestādēm, iecirkņiem, pārvaldēm, apvienībām, savienībām, filiālēm, aģentūrām, fondiem, servisiem, centriem un organizācijām viņam sanāca jo bieži, tas arī izskaidroja Trakā cilvēka brāļa neparastās kolekcijas izcelsmi — Likvidators kolekcionēja UZRAKSTUS. Viņa kolekcijā bija:
Protams, protams, Trakā cilvēka brāļa hobijs bija bezjēdzīgs, bet pasakait jel man vienu hobiju, kurš nebūtu bezjēdzīgs. Zināma bezjēdzības deva ir katrā rīcībā, kura nav virzīta uz eksistences nodrošināšanu un cīņu par izdzīvošanu. "Tik skumja un bezjēdzīga var būt tikai īsta māksla," es teicu Trakajam cilvēkam, kad viņš mani iepazīstināja ar saviem jaunākajiem muzikālajiem sacerējumiem. Trakais cilvēks apmierināts kāsēja. Viņš prata novērtēt komplimentus. Toties Trakā cilvēka brālis sāka savu prasto dziesmiņu: "Nē, bet tu man izskaidro, kurā brīdī tur parādās tas tēvs? Pēc kā to var saprast? Tu pats vari to paskaidrot?!" "Kāds tēvs?" Trakais cilvēks nesaprata. Viena no Trakā cilvēka kompozīcijām bija nodēvēta "Lonely Father Through The Christmas Night Is Coming Suddenly", pats viņš to laikam bija piemirsis. "Kāpēc tēvs? Kā tēvs? Kā vientuļais tēvs?" nerimās Trakā cilvēka brālis, Likvidators, "un kā tu to ataino muzikāli? Es nesaprotu! Vai tur ir kāda frāze, kura to NOZĪMĒTU?" "Ko nozīmētu?" Trakais cilvēks nesaprata. "KURA NOZĪMĒTU TĒVA PARĀDĪŠANOS. VIENTUĻĀ TĒVA PĒKŠŅO PARĀDĪŠANOS ZIEMASSVĒTKU NAKTĪ!!!" "Āāā…" Trakais cilvēks novilka. Viņš bija sapratis jautājumu un atbildēja savam brālim — Likvidatoram. "Pirmās astoņas taktis skan tikai kībordi — tie simbolizē nakti un tumsu, tiklīdz iemiksējas zvaniņi — tas liecina, ka tā ir Ziemassvētku nakts, bet drums pēc ceturdaļtakts nozīmē tēva pēkšņo parādīšanos Ziemassvētku naktī." Trakā cilvēka brālis nedaudz nomierinājās. "Un kā tēvs tas ir?" pēc brīža viņš tomēr bargi noprasīja. "Mūsu," atbildēja Trakais cilvēks. Trakais cilvēks man atzinās, ka viņam esot kauns ņemt līdzi savu brāli uz modernās mākslas izstādēm (kā noprotat, Trakais cilvēks nodarbojās ar moderno mākslu). Tiklīdz Trakā cilvēka brālis ieraudzīja instalāciju, objektu, performanci, kolāžu, ziniet, pat gleznu, tā uzsāka savu parasto dziesmiņu: "Nu vai tad šitā ir māksla? Nē, tu man pasaki, ko tas viss NOZĪMĒ? Bet tam taču vajag kaut NOZĪMĒT! Vai šitais kaut ko SIMBOLIZĒ? Un to tagad sauc par mākslu, ja?! Nu tad jau es ar’ varu būt mākslinieks…" Trakā cilvēka brālis vēl nezināja, ka viņš patiešām IR mākslinieks. Kādu vakaru man, kā parasti, piezvanīja Trakais cilvēks. Trakais cilvēks man mēdza zvanīt katru dienu. Viņam bija ļoti svarīgi uzzināt, ko es tajā dienā tiku ēdusi, jo Trakais cilvēks apkopoja vidējā latviešu vidējo ēdienu datu bāzi. Katru dienu viņš kompjūterā ievadīja detalizētu informāciju par dienā patērētajiem pārtikas produktiem. Ar laiku tie veidošot nozīmīgu antropoloģisku pētījumu, Trakais cilvēks apgalvoja, nākotnes pētniekiem, tpu, tas ir, pagātnes pētniekiem nākotnē tā būs ļoti noderīga informācija, kura liecinās par 21. gadsimta sākuma latviešiem, jo ēšana esot viens no svarīgākajiem faktoriem, kurš liecina par LAIKMETU. Trakais cilvēks bija aprēķinājis, ka vidējā latvieša visvairāk patērētie produkti ir: 1. vietā — āboli 2. vietā — smalkmaizītes 3. vietā — biezpiens Tā apgalvoja Trakais cilvēks, par biezpienu es ticēju, ka tā tas ir, par smalkmaizītēm šaubījos, bet āboli mani absolūti nepārliecināja. "Nu, un ko tu šodien ēdi?" Trakais cilvēks man pajautāja, kad bija sīki aprakstījis, kā viņš bija pelēkajā veikalā nopircis vienu alu, Vendenes tumšo, nul’komāpieci, stikla pudelē un vienu sveramo nēģi pa’ čertidivdesmitpieci kilogramā un turpat pie veikala, piesaulītē uz soliņa sēžot, izdzēris alu un notiesājis nēģi. Vienkāršo prieku baudīšana — sarežģītu personību glābiņš no sevis, es nodomāju un padevīgi atskaitījos par aizvadītās dienas ēdienkarti. Laikam kaut ko es tomēr šodien biju pamanījusies apēst. "Negribi iedzert?" Trakais cilvēks painteresējās, "man ir lats sešdesmitčetri, mēs varētu samesties." Es atcirtu, ka man ir trīs lati, bet tos nodzert es netaisos. "Nu labi," Trakais cilvēks miermīlīgi piekrita, "var, es aiziešu pie tevis piezvanīt pa mobilo? Man jāsazvana studija, tas ir ļoti svarīgi." Trakā cilvēka fiksētajam telefonam bija atslēgtas mobilās sarunas. Es nopūtos. "Tas būs ļoti īss zvans," Trakais cilvēks nerimās. Es nopūtos vēlreiz. Pēc pārdesmit minūtēm Trakais cilvēks bija klāt. Kabatā viņam bija šampanietis — lats piecdesmit viens, viņš paskaidroja, un piebilda: "Vienu jau var, sestdienas vakarā." Trakais cilvēks nekad nepadevās bez nevardarbīgas pretošanās. Mēs atkorķējām šampanieti, un Trakais cilvēks sāka ņemties — zvanīties "uz studiju". "Nu, čau," viņš auroja klausulītē, "ko tu šodien ēdi?" Par laimi, objekts laikam nebija pusdienojis. Vai aprobežojies ar tasi tējas un siermaizi. "Vai negribi atbraukt ciemos?" Trakais cilvēks nerimās, "šodien nevari? Kad tu varēsi? Rīt?" Tā viņš tur ņēmās labu laiciņu. Trakā cilvēka draugi bija iemācījušies viņu pārciest kā laika apstākļus — kādi ir, ar tādiem jāsamierinās. Sen, sen, kad man vēl bija algots darbs labā kompānijā, rīti man asociējās ar elektroniskās caurlaides pīkšķi, identificējot manu personību, kompjūtera ieslēgšanās pīkšķi, identificējot manu pareizi ievadīto paroli un ikrīta plīkšķis, kurš identificēja mūsu grāmatvedi. Tas skanēja: "ŠODIEN NU GAN LAIKS!!!" Laika apstākļi vienmēr izraisīja viņā sašutumu — vējš bija stiprs, sauss, karsts, brāzmains, aukains, putekļus dzenājošs, ass, dzelošs, svelošs, stindzinošs, gaudojošs, vējš meta lapas sejā, pātagoja, drebināja, vilka cauri kauliem, plandījās matos, gāza no kājām, lieca kūkumā, rāva prom no zemes, svieda tenteriski, nesa pa gaisu. Saule savukārt tveicēja, karsēja, sutināja, sviedrēja, svīdināja, svelmēja, dzina asfaltā, žilbināja, padarīja aklu, dedzināja, apdedzināja, apdullināja, cepināja, notrulināja. Lietus smidzināja, rasināja, mērcēja cauri ādai, gāzās aumaļām, lija strūklām, pilēja, tecēja, mērcēja, žļurkstēja, plītēja, sijāja, triecās sejā, kapāja, bungāja. Laiks ne reizi neizturēja identifikāciju. Laiks bija izgāzies. Bet: "Kā ir, tā jādzīvo," vienmēr atkāroja mana vecāmāte, un es pie sevis ar līdzjūtību nodomāju — lūk, kā cilvēks ļaujas liktenim, peld pa straumi, padodas bez cīņas…"Laiks parādīs," bija otra viņas iecienīta prātula, un laiks parādīja, ka dažu pavisam nelietderīgu īpašību izkopšanai un kultivēšanai es biju gatava veltīt krietni vairāk uzmanības kā izdzīvotspējas uzturēšanai darba kārtībā un kaujas gatavībā. Ehh, un nu, skatoties, kā Trakais cilvēks spaida mana telefona pogas, es kārtējo reizi padevos ar vārdiem: "Kā ir tā, tā jādzīvo", un slāju uz istabu uzlikt CD. Because the sky is blue it makes me cry — liecināja četri no pilsētas, kurai es zināju tikai nosaukumu — Liverpūle. Kad atgriezos virtuvē, Trakais cilvēks vēl joprojām zvanījās. "Nu beidz taču zvanīt pa manu telefonu," es viņam teicu. "Man taču jāsaplāno sava diena," Trakais cilvēks cienīgi paskaidroja. Un piebilda: "Tu negribi nopirkt vēl vienu šampanieti? Tev man jāiedod tikai lats trīsdesmitseptiņi, trīspadsmit ir man, un tev pašai paliks lats sešdesmt trīs. Vairāk kā puse." Galva Trakajam cilvēkam tomēr strādāja labi. Starp citu, visus tos telefona numurus, uz kuriem viņš zvanījās, Trakais cilvēks zināja no galvas. Bezgalīgi daudz telefona numurus. Pēc brīža Trakais cilvēks bija klāt jau ar diviem šampaniešiem. "To otru man iedeva uz krīta," viņš paskaidroja, "pa ceļam es izdomāju, ko nu es tur atkal skriešu vēlreiz." "Kā tas ir — iedeva uz krīta?" es nesapratu, "kāpēc?" "Es pateicu tai pārdevējai: "Ja vstreķil ģevušku", - trakais cilvēks atklāja man savu mefistofelisko viltību, "un viņa man iedeva." "Da, ģevuški ļubjat šampanskoje," pārdevēja esot teikusi. Un es izstāstīju Trakajam cilvēkam stāstu par gadsimta šampaniešu balli, kura notika Zasulauka dzelzceļa stacijas bufetē, kādreiz tās sauca arī par zabegalovkām. Katrā dzelzceļa stacijā noteikti bija tāda zabegalovka, kur pārdeva izlejamo alu, kuru vajadzēja izdzert, stāvot kājās pie apaļiem galdiņiem vai gariem taisnstūra formas galdiem, un bufetniecēm mati bija galos pārbalināti, pie saknēm melni atauguši, blūzīte mežģīņota un acu ēnas tirkīzzilas. Mūsējai vēl bija kā ar flomāsteru uzzīmētas ogļmelnas uzacis — tajā Zasulauka stacijas bufetē, kurā mēs satikām Sniegpārsliņu, šampanieša balles karalieni. "Jūs neesat šejienieši," tā viņa uzrunāja mani un Nameju, "jūsu sejas ir savādākas. Tādi maigi, smalkjūtīgi veidoti vaibsti. (Tieši šo vārdu savienojumu viņa lietoja — smalkjūtīgi veidoti). Vai jūs gadījumā neesat brālis un māsa?" Mēs nebijām brālis un māsa. "Viņš ir manas dvēseles brālis," es teicu. Tā gan bija! Mēs sākām sarunāties. Manu dvēseles brāli saistīja visādi pasaules pabērni, kā viņš tos dēvēja. Viņam pat bija iecere veidot tādu fotokolekciju, kura sauktos pa saules pa bērni Tieši tā. Tā, protams, palika iecere. Mans dvēseles brālis fotogrāfēja ar acīm, rakstīja ar domām, dzejoja ar jūtām. Viņš bija rakstnieks, kurš neraksta, komponists, kurš nekomponē, gleznotājs, kurš neglezno. Jā, tāds viņš bija. Reiz viņš pacēla acis no grāmatas un pajautāja man: "Viens no pitagarošu aizliegumiem skanējis: "Nerakstiet sniegā!" Kādēļ, kā tev šķiet? Vai tad tas nav pietiekoši elastīgs?" "Jūs, jūs esat īstie gara aristokrāti, nevis viņi!" brīdi paklausījusies rakstniekā, kurš neraksta, Sniegpārsliņa pavēstīja. Un aši piebilda: "Tāpat kā es." "Lora, šampanskoje!" viņa uzsauca Lorai ar flomastera smalkjūtīgi veidotajām uzacīm, «es uzsaucu jums šampanieti! Aristokrātiem ir jādzer šampanietis! Mēs neesam nabagi, nabagi ir viņi!" "O, Dievs, jel atdod nabadzību nabagiem!" dzejnieks, kurš nedzejo, citēja Rilki. "Jūs mani pazīstiet? Jūs zināt, kas es esmu?" mūs tincināja ziloņbērns - sieviete, nenosakāma vecuma, nenosakāma dzimuma, bet eņģelis viņa noteikti nebija. Mēs viņu nepazinām. Mēs nezinājām, kas viņa ir. "Sniegpārsliņa! Jūs atceraties, Sniegpārsliņa? Sniegpārsliņa, Aivara Āķa fotogrāfija, "Meitene ar leduspuķēm", Grand Prix Prāgā, sešdesmit devītajā gadā! Tā Sniegpārsliņa, tā esmu es! Atceraties?" Es, protams, neatcerējos. Bet zināju. Pazinu. Es pazinu neskaitāmas meitenes — meiteni ar leduspuķēm, meiteni ar saulespuķēm, meiteni ar magnolijām, meiteni ar margrietiņām, meiteni ar baltajām rozēm, meiteni ar pupas ziedu, meiteni ar balodi, meiteni ar krellēm, meiteni ar saulessargu, meiteni ar pērtiķi, meiteni ar zilo absintu… "Es tev nebūšu nekāda Penelope," viņas saka savam vīrietim, un dodas pasaulē, lai kļūtu par Meiteni Ar Krūku. Vai Meiteni Ar Mežonīgo Lilliju. Mēs varētu viņas satikt jebkur — bārā, piepīpētā bārā, lētā bārā, nožēlojamā bārā, jebkur. Zasulauka bufetē mēs bijām uzrāvušies uz Meiteni Ar Leduspuķēm. Lora atnesa šampanieti. "Na plastmasse nam ņe padavaiķe!" ļoti skaļi un decenti noskaldīja Meitene ar Leduspuķēm, gadsimta ceturksni pēc. "Aizvāciet! No plastmasas glāzēm lai dzer viņi!" Protams, viņa arī bija dzērusi kopā ar Raimondu Paulu. Vai jūs esat sastapuši alkoholiķi, dažus gadu desmitus par jums vecāku, kurš nav dzēris kopā ar Raimondu Paulu? Es ne. Viņi visi ir dzēruši kopā ar Raimondu Paulu! Vai nu viņi visi melo, vai arī Raimonds Pauls tiešām ir dzēris šausmīgi daudz. Lora ielēja šampanieti tējas glāzēs, Sniegpārsliņa paziņoja, ka rīko gadsimta šampanieša balli, un kad tā bija beigusies, es samaksāju rēķinu. Āmen. "Ha-ha-ha," smējās Trakais cilvēks," es arī rīkoju gadsimta šampanieša balli! Tev vēl palika lats sešdesmittrīs!" Es atteicos atdot Trakajam cilvēkam latu sešdesmittrīs, bet nu jau man arī tīri vai kārojās piedalīties šampaniešu ballē. Mēs ar Trako cilvēku nolēmām vēlreiz aizstaigāt līdz veikalam un palūgt vēl vienu šampanieti uz krīta. "Labāk jau uzreiz divus," teica Trakais cilvēks, "lai nav jāskrien atkal." Pārdevēja iedeva mums divus šampaniešus. "Vot, kakaja u meņa ģevuška, pjot toļko šampanskoje," Trakais cilvēks vēlīgi padalījās informācijā ar pārdevēju. Nepatiesā informācijā, es teiktu. Gan, gan. Es nebiju viņa ģevuška, un dzēru ne tikai šampanieti. Zeķu kājās Trakajam cilvēkam, kā allaž, nebija, toties galvā viņš bija uzmaucis cauru salmenīcu. Uz viņa T-krekla bija attēlots milzīgs kukainis, zem kura bija paraksts: "Viņi nekad neatkāpjas!" "Da, ģevuška nastajaščaja ļeģi," secināja pārdevēja. Nokļuvis manā dzīvoklī un atkorķējis šampanieti, Trakais cilvēks atkal sāka zvanīties. Šoreiz antropoloģiskie pētījumi viņu neinteresēja, viņš pievērsās biznesam. "Čau! Tu negribi nopirkt manu disku? Kāpēc? Un kad tev būs? Piecpadsmitajā? Tad tu nopirksi?" tā viņš tur ņēmās, un varu derēt, ka piecpadsmitajā viņš tam nelaimīgajam arī piezvanīs. Bija lietas, ko Trakais cilvēks neaizmirsa. Because the world is round it turns me out, četri no Liverpūles atzinās, un es nolēmu atgulties, lai nenokristu no šīs apaļās pasaules, kura griezās ap mani arvien ātrāk. Es dzirdēju, kā Trakais cilvēks runā pa telefonu ar kādu no savām draudzenēm. Pa manu telefonu! Bet Trakais cilvēks bija romantisks vīrietis, to apliecināja viņa telefona rēķini. Kad Trakais cilvēks bija Amerikā, viņš telefonrēķinos pakāsa divtūkstoš dolāru. Esot bijis nelaimīgi iemīlējies, šis man paskaidroja. Un, es nesapratu? Izrādās, Trakā cilvēka mīļotā sieviete bija iemīlējusies citā, un Trakais cilvēks pavadījis vienu nedēļu pēc otras, diendienā apzvanīdams visādas iestādes, lai uzzinātu sava konkurenta telefona numuru. Viņš zvanīja uz Pasaules Brīvo Latviešu Apvienību, uz Daugavas Vanagiem, uz Amerikas Latviešu Centriem Vašingtonā, Ņūkāslā, Longailendā, Minesotā un vēlsazinkur, uz Amerikas Latviešu Fondu, manuprāt, pat uz Federālo policiju, līdz beidzot bija dabūjis to sasodīto numuru, pa kuru sazvanīt ilgi meklēto vīrieti. "Nu, un vai tu viņam piezvanīji?" es tincināju. "Protams." "Un ko tad tu viņam teici?" "Fuck You," Trakais cilvēks atbildēja. "Nu čau! Ko dari? Vai negribi atbraukt pie manis ciemos?" Trakais cilvēks ar mana telefona starpniecību uzplijās vienai no savām daudzajām draudzenēm. "Vai, es jau esmu galīgi piedzērusēs," čivināja viena no viņa daudzajām draudzenēm. "Nu tāda jau tu man ļoti patīc!" dūdoja Trakais cilvēks. Ticiet man, tā tiešām bija — viņa čivināja, viņš dūdoja, viņa čivināja, un viņš dūdoja, vīrietis un sieviete, bezdrāts telefonsakaru savienoti, modernās tehnoloģijas un pirmatnējās dziņas bija satikušās mana dzīvokļa sen neremontētajā virtuvē, bet pasaule tikmēr jau griezās nevis ap mani, bet kopā ar mani. Un arvien ātrāk, arvien ātrāk, arvien ātrāk. "Hei, tu negribi beigt zvanīt no mana telefona savām draudzenēm?" "Tu esi greizsirdīga?" līksmoja Trakais cilvēks. "Un kad mēs mīlēsimies?" viņš piemetās manas gultas kājgalī. Vienreiz Trakais cilvēks man tika atklājis, ar kādām slavenām sievietēm viņam bijušas intīmi sakari un es, šī saraksta iespaidota (nu, labi, laaabi, ne tikai saraksta iespaidota ) iesaucos: "Nu, ja jau viņas, tad es ar !", un kopš tās reizes Trakais cilvēks man ik pēc laika man pārjautāja — KAD? Kā jau es teicu, bija lietas, ko Trakais cilvēks neaizmirsa. "Kad abi būsim pilnīgi skaidrā," es teicu Trakajam cilvēkam. "Tātad nekad," viņš aukstasinīgi konstatēja. Kreisais plakstiņš man aizdomīgi pulsēja. Pieliku pirkstus zem acs un sajutu pampumu. Vai tiešām es jau paspēju kaut kur iemaukties? Ar aci? Neiespējami. Un jau ļoti sen neviens nebija man sitis… "Ja tu būtu mana meitene, es tevi gan lutinātu," Trakais cilvēks nerimās," es nestu tev kafiju pie gultas." "Un ja nu es nedzeru kafiju gultā?" Patiesībā es mīļuprāt pie katras izdevības izmantoju iespēju iedzert kafiju gultā. Gultā es darīju visu — ēdu, lasīju, rakstīju, klausījos mūziku, skatījos filmas un ne pārāk kaitinošus TV raidījumus, smēķēju, raudāju, bet visbiežāk domāju, un tas laiciņš gan bija patīkami pavadīts! Kad man bija sešpadsmit gadu, mani aizveda ciemos pie divām meitenēm. Dzīvoja viņas milzīgā istabā, kurā vienīgā mēbele bija istabas centrā novietota gulta. No gultas, manuprāt, viņas neizkāpa. Galvgaļa kreisajā pusē bija viņu virtuve — kafijas kanna, tēja, tasītes, divas karotes, dakšiņa, cukurs un maize uz avīzes (ābolu nebija!), galvgaļa labajā pusē bija drēbju skapis — strīpots vilnas džemperis, Made by Grandma, melna ādas jaka ar kniedēm, putekļumētelis ar leopardrakstiem, puķainas katūna — īsbiksises, daži pāri zeķu, lakotas laiviņas, rozā plastikāta iešļūcenes, apspīlēts tīkliņkrekls un svārki ar portfeļkabatām. Ar drēbēm viņas mainījās. Kājgaļa labajā pusē bija grāmatplaukts — Selindžers «Uz kraujas rudzu laukā», R.Ezera"Slazds", A.Puriņš«Nevaicājiet man neko", K.Elsbergs "Pagaidīsim ausaino", M.Melgalvs "Labu vakar", E.Zirnis "Rudu lapsu kāsis", H.Kortasārs "Citas debesis" un kaudze ar žurnāliem "Avots". Kājgaļa kreisajā pusē bija gleznošanas studija — finiera molberts, krāsu tūbiņas, noķellēti šķīvji krāsu jaukšanai un otas. Viena no meitenēm gatavojās braukt uz Ņujorku, un vieta dzīvoklī/gultā bija brīva. Es novērtēju, bet atteicos. Tobrīd es vēl nebiju gatava dzīvei gultā. "Tu ātri pierastu. Sievietes vispār ātri pierod pie lutināšanas," sieviešu lietpratējs ailias Trakais cilvēks man iejūtīgi skaidroja. Ka kafija, ko viņam pienest man pie gultas, būtu jāpērk man (tādiem sīkumiem naudas viņam nekad nepietika), viņš aizmirsa piebilst. Bija lietas, ko Trakais cilvēks aizmirsa. Tā viņš tur vēl labu brīdi būtu spriedelējis par sievietēm (vai tiešām viņu kaut kripatiņu interesē kaut kas par sievietēm, es domāju? Lai uzprasa MAN! Bet man viņš neko nejautāja), taču degviela beidzās un Trakais cilvēks apklusa. Es klausījos sava pietūkušā plakstiņa pulsācijā. Tā skanēja — es esmu, eses — mu, es es mu…Dunēšanu pārtrauca Trakā cilvēka lēmums: "Jāpiezvana brālim," viņš teica: "Varbūt viņš ARĪ grib iedzert kādu šampanieti." Pēc pusstundas manā virtuvē atradās sešas šampanieša pudeles, Trakā cilvēka brālis — Likvidators un Revoļens. Revoļens bija Likvidatora kaimiņš, šoferis, kurš apgalvoja, ka reiz esot bijis zemūdeņu raķešu inženieris, un es viņam ticēju. Revoļena vārds nozīmēja: REvoļucionij VOžģ ĻENin. Vecāki, kuri ielikši zēnam šādu vārdu, pilnīgi noteikti ir spējīgi no viņa iztaisīt zemūdeņu raķešu inženieri; bet kā par nelaimi tajā zemūdens raķešu iestādē Revoļenam bija gadījies ČP — kādai sievietei, augstākai pēc ranga, bija gaidāms Revoļena bērns, un, tā kā viņam vien zināmu iemeslu pēc (vīrieši par tādām lietām nekladzina, aukstasinīgi paskaidroja Revoļens) šis bija atteicies viņu precēt, pats arī tika no turienes bija izlingots, jo, kā stāsta nobeigumā drūmi konstatēja pats Revoļens, "toreiz nebija tagad". Šis zemūdens raķešu laika bērns vēl joprojām bija Revoļena lielā sāpe — ikreiz pēc tikšanās ar zēnu, kuram nu jau vajadzēja būt krietni paaugušamies, Revoļens bija sabesījies. "Tu tikai iedomājies," viņš žēlojās, "nekur nestrādā, nekur nemācās, un kā izrādās, nagus palaiž! Cik tur, un vēl arī par narkomānu paliks! Un es viņam, priduroks, visu mūžu alimentus esmu godīgi maksājis! Un še tev pateicība! Vai tad tā ir pateicība?! Nav pasaulē taisnības! Kas grib, lai nepiekrīt!" Revoļens joprojām nebija spējis samierināties ar domu, ka pasaulē nav taisnības. "Es savējo visu mūžu audzinu — alimentus maksāju, un iznāk tuņejaģecs, bet tu par savējo vispār neinteresējies, un iznāk komjūterščiks! Nu kā tas var būt pēc taisnības?" viņš nemitējās tincināt Trako cilvēku. Trakais cilvēks, kā vienmēr, visu izskaidroja ar Kosmosa gribu. "Ja Kosmoss tā grib, tad iznāk tuņejaģecs," viņš teica, "tā ir zīme no Kosmosa." Ja man gadījās saslimt, un tajā ziemā man gadījās saslimt jo bieži, Trakais cilvēks apgalvoja, ka Kosmoss sūtot man zīmes. "Kādas zīmes?" es alku zināt. "Nūūū, ka tu savā dzīvē kaut ko dari nepareizi," Trakais cilvēks atbildēja. "Bet ko, ko tieši es daru nepareizi?" "Nūūū, to es tev nevaru pateikt, tas tev pašai jāsaprot,"Viedais-Trakais cilvēks vēstīja, bet es nelikos mierā: "Un kad tu saslimsti, un Kosmoss sūta tev zīmes, vai tu vienmēr saproti, ko tieši tu esi darījis nepareizi?" "Dažreiz saprotu, dažreiz nesaprotu," man atbildēja Trakais cilvēks. Drīz vien tas Revoļens bija paspējis mums pamatīgi apnikt — viņš, ziniet, bija tas dzērāja tips, kura tekstos ļoti ātri iestājās iepriekšparedzamība. Desmit minūtes svaigas informācijas — parasti šīsdienas notikumi, un tad uzreiz vecā dziesmiņa — vai tad tā ir pateicība, vai tad tas ir taisnīgi…Nezin kāpēc viņam šķita, ka pasaulē visam jānotiek TAISNĪGI…nū jā, bet vecāki, kuri ielikuši zēnam šādu vārdu, pilnīgi noteikti ir spējīgi ieaudzināt viņā arī pārliecību, ka šajā pasaulē viss notiek TAISNĪGI. Tā kā es sajutos pat atvieglota, kad Revoļens aizmiga, lai arī aizmiga viņš manā virtuvē. «Es tai Revoļenā vairs klausīties nevaru!» paziņoja Trakā cilvēka brālis — Likvidators. "Bet nu jau viņš klusē," Trakais cilvēks samiernieciski iebilda. «Es viņā skatīties arī vairs nevaru!" Trakā cilvēka brālis nerimās. "Tad iznes viņu ārā," Trakais cilvēks deva sevis cienīgu padomu, un mēs izlēmām aizstiept Revoļenu uz viņa mājas trepjutelpu, nolikt pie viņa dzīvokļa durvīm, piezvanīt un paši notīties. Tā būtu absolūti korekta rīcība, apgalvoja Likvidators. Mēs aiznesām gulošo šoferi — zemūdens raķešu inženieri līdz viņa mājai, atradām viņa trepjtelpu un grasījāmies jau piezvanīt, bet tad pēkšņi atklājās, ka neviens no mums nezin/nekad nav zinājis, kurā dzīvoklī viņš īsti dzīvo. Pēc īsas domu apmaiņas mēs nolēmām atstāt Revoļenu vienkārši pirmajā stāvā, un paši turpināt gadsimta šampanieša balli. Vai arī šī bija absolūti korekta rīcība, apspriests vairs netika. Ak, jā, promejot mēs tomēr paņēmām no viņa kabatas pasi. Ja nu kas gadās, labāk, ja pase ir drošībā, mēs nospriedām, "Eu, kas tev to fingāli zem acs uzdauzījis? Vai tiešām Trakais?" jautāja man Likvidators, kad atkal sēdējām manas aplupušās virtuves siltumā. "Tie ir asinsvadi, pietūkuši un pārsprāguši, spiediens, saproti, man ir paagstināts spiediens, un asinsvadi plīst paši no sevis," es paskaidroju tikpat cienīgi kā tas žūpa no Gorkija ‘Dibenā” — "Man brāl, smalka slimība — organons alkohola saindēts!", bet skaļi pārstāstīju puišiem to Borhesa vai Kortasāra vai vēl kāda cita stāstiņu, kur sievieti viens no mugurpuses saķer un žņaudz, bet šī nekliedz, neizdveš ne skaņas, jo, raugi, sen viņa nav jutusi siltu roku pieskārienu… "Nē, nu vai nav idiotiska reakcija!" šausminājās Likvidators, "sieviešu stulbumu gan nekas nespēj pārspēt!" "Ja nu vienīgi vīriešu stulbums, kuri ar sajūsmu tās idiotiskās reakcijas izmanto savā daiļradē," es indīgi piezīmēju. Domās. Nolicis pie vietas sievietes, Likvidators ņēmās uzbrukt nabaga Trakajam cilvēkam. "ES ZINU, KĀPĒC TU DZER!» viņš pravietiski pavēstīja, "tevi grauž nerealizētas ambīcijas! Visas eiropiešu nācijas nelaime — būt KAUT KAM! Kļūt par KAUT KO! Nevis kā budisti — visu mūžu viņi koncentrējas tikai uz to, lai kļūtu par NEKO!" Tādā garā viņš tur pats savā nodabā ņēmās; nu labi, Dies ar viņu, kamēr šampanietis nebeidzas, bet galīgi mūs ar Trako cilvēku Likvidators nokaitināja brīdī, kad sāka piesieties mūsu mākslai, jeb, kā viņš to dēvēja, mūsu tā sauktajai mākslai. "PAR KO?" viņš izstiepa rādītājpirkstu mūsu abu virzienā — nosodījuma un draudu pilnu rādītājpirkstu — "par ko vēsta jūsu tā sauktā māksla? Vai jūsu tā sauktā māksla ko vēsta par dzīvi? Par reālo dzīvi? Par cilvēkiem? Vai jūsu tā sauktā māksla vispār ir domāta cilvēkiem? TU," viņš spēji pieliecās manā virzienā, es automātiski parāvu roku ar glāzi uz augšu, bet Trakais cilvēks refleksīvi izstiepa abas rokas uz priekšu, lai uztvertu Likvidatoru, gadījumā, ja tas kristu. Bet Likvidators nebūt negrasījās krist. "TU!!!" viņš vēlreiz raidīja savu sašutuma pilno kliedzienu manā virzienā &izplatījumā ,"par ko būs tas tavs stāsts, kuru tu šobrīd raksti? Tu vari man atbildēt vienā vārdā — PAR KO? Par ko tas būs, a ?!" Es bezpalīdzīgi paraudzījos uz Trako cilvēku. Galu galā tas bija VIŅA brālis. Trakais cilvēks ieskatījās Likvidatora acīs. Mākslinieks pret Likvidatoru, he, he, es gandrīz jau paspēju nodomāt, bet tad Trakais cilvēks atbildēja Likvidatoram. Acīs skatoties! "Tas stāsts būs par TEVI!" viņš iekliedzās. Un, kā izrādās, nemeloja. Pēc tam mēs ilgu laiku tikai dzērām, klusējām un šķirstījām žurnālus, kas stāvēja manas virtuves stūrī uz zaļā skapīša. Es nezināju, vai mēs esam sastrīdējušies, vai atrisinājuši konfliktu. Pirmais ierunājās Likvidators. (Laikam tomēr mēs bijām atrisinājuši konfliktu). "Re," viņš sacīja, rādīdams mums Bin Lādena fotogrāfiju "Rīgas Laikā», «un ko jums tas atgādina?" "Ka pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk," es automātiski atbildēju. Šitā frāze pēc 11. septembra bija pasludināta visos visos plašsaziņas līdzekļos. Bet pasaule, ziniet, bija tāda pati kā agrāk. Tā bija tāda pati kā agrāk. Pasaule gatavojās karam, un cik es atceros pasauli, tā vienmēr gatavojās karam. "Nē, tas taču ir izspļauts Revoļens," teica Likvidators, "tikai bez bārdas, bez sirmajiem matiem un bez turbāna…" "…bet ar mazu ūsiņu un drusku rižijs, un drusku vasarasraibumains," es indīgi pabeidzu salīdzināšanas rindu. «Nu, izšķir tu, » Likvidators vērsās pie Trakā cilvēka. Piepeši Trakā cilvēka vērtējums bija kļuvis nozīmīgs, pat izšķirošs. Trakais cilvēks dziļdomīgi aplūkoja Bin Lādena fotogrāfiju. "Parādiet man Revoļena pasi," viņš beidzot noteica. Mēs uzklupām Revoļena pasei. Es gribēju ieskatīties sadalē "Bērni/Children" un beidzot tikt skaidrībā, cik tad noslēpumainajam Revoļena puisēnam īsti ir gadu un kāds viņam kristīts vārds — no Revoļena un zemūdeņu raķešu speciālistes arī var sagaidīt…nu, ja ne visu, tad ļoti daudz. Piemēram Podlodkijs — PODvodnaja LODka KIJev. Vai… Podlodkurs — PODvodnaja LODka KURsk… Bet tie abi nu ņēmās salīdzināt Revoļena pases foto ar Bin Lādenu — likt blakus, un vienu uz otras, un tādā garā. "Iedod šķēres," Likvidators komandēja. Viņš gribot izgriezt Lādena foto, uzlikt uz Revoļena un pārliecināties, ka tie ir teju, teju identiski. Es pasniedzu viņam šķēres un stāstu, ko dzirdēju no sava drauga — par cilvēku bez sejas. Raugi, kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks pasūdzējies instancēm, ka fotogrāfējoties pasei, tiekot pārkāptas viņa cilvēka tiesības — pases foto ir jābūt cilvēka sejai bez galvassegas un bez tumšām brillēm, bet viņam piemītot kāda tur acu kaite, kas savukārt neļauj viņam fotogrāfēties bez tumšām brillēm. Un instances nāca pretī sabiedrībā pazīstamajam cilvēkam, paskaidrojot, ka īpašos gadījumos tās pieļauj arī izņēmumus. Instances teica: «Reiz mēs pat izsniedzām pasi bez fotogrāfijas, jo cilvēkam, kuram bija jāsaņem pase, NEBIJA SEJAS." Ziniet, ko Likvidators tikmēr darīja? Viņš šausmīgi uzjautrinājās.. Viņš rādīja mums Revoļena pases foto un teica — nu bet var taču arī nofotogrāfēt cilvēku BEZ SEJAS, re, skataities! Un ņēma un uzlīmēja to izgriezto Bin Lādena bildi uz nabaga zemūdeņu raķešu vasarsraibumainās, svinīgi sabiedētās sejas, zem kuras cieši bija savilkts mezgls, kaklasaites mezgls. Un paziņoja — tagad viņam IR SEJA! JO SEJA IR TĀ, KO ATPAZĪST! Un Likvidators izplāja mums priekšā savu pasi. Jā, viņa seju bija grūti neatpazīt. Tā nemainās, es teicu. Nu ja, šis steigšus piekrita. JO NEMAINĀS MANI UZSKATI. NEKAD! Tā starp citu, pat varēja būt taisnība… "Ja nabaga Revoļens līdzinās Bin Lādenam, tad tavs brālis ir šis te susurs," es teicu Trakajam cilvēkam, kamēr Likvidators vannas istabā mazgāja rokas. Un mēs izgriezām susura bildi no žurnāla, un Trakais cilvēks ielīmēja to Likvidatora pasē, un Likvidatora pases seja pēkšņi mainījās līdz nepazīšanai, bet es tikmēr centos pašu Likvidatoru aizkavēt no atgriešanās virtuvē. "Tu te visi laiku mums pārmet bezjēdzību," es kliedzu viņam caur vannasistabas durvīm," mūsu darbošanās bezjēdzību vai mākslas bezjēdzību, vai sazinvēlkādutur bezjēdzību, bet tu pats?! Tu pats ar ko nodarbojies? Ar simtkārt bezjēdzīgāku bezjēdzību!" Vannasistabas durvis pavērās. "Ko? Ko tu tur auroji, es nedzirdēju. Tev liels spiediens," to viņš teica par manu krānu, vannasistabas krānu. Es auroju visu vēlreiz. Un vēl pieauroju klāt: "Tava kolekcija! Tava slavenā uzrakstu kolekcija! Tā takš ir pilnīga bezjēdzība!" "Jā, arvien grūtāk atrast sakarīgus eksponātus," Likvidators piekrita. "Pievieno tai uzrakstu "Dirbtuve"", es viņam ieteicu. "Dirbtuve?" Likvidators ieinteresējās, "un ko tas nozīmē?" Tas bija miglains, drēgns novembra rīts, kad pulciņš jauniešu pamodās aukstā, grabošā busiņā, bija paģiras, trauksmes sajūta un mazi, pelēki, rīta miglā grimstoši namiņi aiz loga pār blakusgulētāja plecu, un vienu no namiņiem rotāja uzraksts: DIRBTUVE. Tas bija sen, tas bija to jauniešu pirmais ceļojums uz Rietumiem, tas bija ceļojuma pirmais rīts, un tā aiz loga izrādījās Lietuva. Pēc tam bija bads, jo nauda jau bija nodzerta, bet dolāri jātaupa Rietumiem, un mēs pie kāda pumpja uzpildījām ūdeni plastmasas pudelē, iztīrījām zobus un visu turpmāko ceļu to vien darījām kā dirbām. "Nu jā, labrīt, Lietuvā!" Likvidators nicīgi nožāvājās. "Bet vai tu zini, kā lietuviski ir sinepes?" iejautājās Trakais cilvēks, "Tas gan tev būtu unikāls eksponāts — šiltīte ar uzrakstu Sinepes" lietuviešu valodā!" "Nu?" bez intereses jautāja Likvidators. Trakais cilvēks pievirzījās viņam tuvāk. "Šenopis" viņš teica. "Un?" bez intereses jautāja Lividators. "Šenopis," Trakais cilvēks atkārtoja. Likvidators klusēja arvien drūmāk. "ŠE — NOPIS!" Trakais cilvēks noskaldīja, "saprati? Viņi raksta uz sinepju burciņām ŠE — NOPIS!" Likvidators piesarka, nobālēja, tad nobālēja vēl vairāk, tad viņa elpa, un es pieļauju, arī pulss, paātrinājās, viņš drudžaini kustināja pirkstu sev gar deniņiem, un es neizturēju pirmā. "Ko tu?!" "Es domāju!" atkliedza Likvidators un turpināja tādā pat garā — nobālēja, nobālēja, nobālēja…un domāja. "Revoļens! Revoļens! REVOĻENS!" pēkšņa apgaismība ķēra domājošo Trakā cilvēka brāli, Likvidatoru: "VAJAG PAMODINĀT REVOĻENU, VIŅŠ BŪS PASPĒJIS IZGULĒTIES UN VARĒS MŪS AIZVEST UZ LIETUVU!" Nē, nē, mēs abi ar Trako atteicāmies modināt Revoļenu, es negribu vēl vienu fingāli zem otras acs, es paskaidroju — ko gan vēl citu, ja ne vienkāršu un precīzu bliezienu mēs varētu sagaidīt, trepjtelpā pamodinot cilvēku bez sejas? "MĒS NEPAMODINĀSIM VIŅU TREPJTELPĀ!" sazvērnieciski izsaucās Likvidators: "Mums ir JĀATROD Revoļens, jāatnes atpakaļ un jāpamodina viņš šeit, tavā virtuvē! IT KĀ NEKAS NEBŪTU BIJIS!" Zosu gājienā, aitu padevībā mēs sekojām Likvidatoram MEKLĒT Revoļenu, un atradām mēs viņu ļoti ātri — turpat, kur nolikām — provizoriski viņa mājas provizoriski viņa kāpņu telpā. Revoļens vēljoprojām gulēja, bet problēma bija. Kāds bija novilcis Revoļenam zeķes un kurpes. Revoļens nu bija cilvēks bez sejas, bez kurpēm, bez zeķēm. "Kāds ir novilcis viņam zeķes un kurpes, " pirmais to skaļi konstatēt uzdrošinājās Trakais cilvēks, un pirmais arī saņēma Likvidatora agresijas noplūdi, kas sākās ar indīgu: "Domājams, vispirms kurpes, tad zeķes!" un beidzās :"Vienīgais, kuram nav pašam savu zeķu, esi tu!" The messinger gets killed first — kārtējo reizi pārliecinājos es, tālab atzinu par labu paklusēt, vienkārši paklusēt. Mēs atnesām Revoļenu līdz manai virtuvei un sākām meklēt viņam piemērotas zeķes. "Varbūt aizdosi savējās?" Likvidators uzprasīja Trakajam cilvēkam, bet tas jau bija samiernieciska uzbrauciens. Mēs piemērījām Revoļenam vairākus manus zeķu pārus, bet, tie, protams, nederēja. Tad es paņēmu zeķubikses, nogriezu nedaudz zem stakles salaiduma un atlikušo zeķes daļu uzrullēju uz Revoļena baltās, rūsganajām spalvām klātās kājas. Viņš vairs nebija cilvēks bez zeķēm. Bet, vīriešu kurpju, atvainojiet, man nebija. "Nu, mašīnā var taču arī iztikt bez kurpēm," Likvidators noteica. Un mēs devāmies ceļā! Mēs braucām uz Lietuvu! Mēs braucām! Es atvēru acis, un bija robeža. Pār Trakā cilvēka plecu es ieraudzīju robežsargu, kurš attālinājās. Es zināju, ka robežsarga rokās bija mūsu pases. Mana pase ar bildi, kurā mani vaigi vēl šķiet apaļi un deguns sārts un nosalis, jo bija agrs pavasaris, nāvējošs gadalaiks; Trakā cilvēka pase ar bildi, kurā viņa bārda ir tikko svaigi apgriezta un abās pusēs sapīta kārtīgās bizītēs; Likvidatora pase ar susura bildi un Revoļena pase ar Bin Lādena bildi. Es zināju, ka tikko, tikko jau ir par vēlu ko mainīt, jau atkal kārtējo reizi manā dzīvē tikko ir par vēlu ko mainīt… Es klusēju. Es biju akmens, es biju koks. "Būs ziepes," man čukstēja Trakais cilvēks, es vārgi pamāju, kas nozīmēja — zinu, mīļais, es visu to jau sen zinu… "Revoļens, dunduks, tiesības aizmirsis," Likvidators pavēstīja, un es sapratu…Ko es sapratu?… Ak, jā, arī tas vēl, es sapratu. Šis, raugi, esot profesionāls šoferis ar astoņpadsmit gadu darba stāžu, uzsāka Revoļens savu biogrāfisko tirādi, bet es domāju, ahā, tātad Revoļena zēnam nu ir astoņpadsmit, astoņpadsmit gadu zēnam un astoņpadsmit, kopš Revoļens vairs nav zemūdeņu raķešu inženieris, un tad jau alimenti vairs nav jāmaksā, un neviens vairs to zēnu, kurš nestrādā, nemācās un arī nagus palaist sācis, neaudzinās, un piemeklēs viņu viņa liktenis, un kliegs zēns, kurš nestrādā, nemācās un arī nagus palaist sācis, pret savu likteni, pēc taisnības kliegs…VAI TAS IR TAISNĪGI?! Citiem tēvi kā tēvi, bet man kaut kāds Revoļens… REvoļucionnij VOžģ ĻENin, priduroks un caurkritis zemūdens raķešu inženieris…bet katram zēnam viņa liktens, arī šim, kas, es pēkšņi iedomājos, un šampanieša tvans atstāja mani, kas varbūt ieņemts uz zemūdenes, kas astoņpasmit gadus vēlāk nogrims jūras dibenā, babah!!!, un liktens piemeklēs daudzus citus jaunus zēnus, kam tēvi revoļeni un pridurki, un tas, protams, nav taisnīgi, nav taisnīgi, tas ir bezgalskumji un netaisnīgi… Ausa saule, un robežsargs Jonas atgriezās ar mūsu pasēm rokās. Mēs, rīta atskurbuma apskaidroti un labu cerību pilni, karājāmies laukā pa mašīnas logiem un sveicinājām vēstnesi Jonasu — Trakais cilvēks bez zeķēm, salmenīcā un caurā T-kreklā ar uzrakstu «Viņi nekad neatkāpjas!», uzpucējusies, izpūrusi meitene ar fingāli zem kreisās acs, caurkritušais zemūdens raķešu inženieris REvoļucionnij VOžģ ĻENin nogrieztās sieviešu zeķubiksēs ar Bin Lādena bildi pasē un Trakā cilvēka brālis Likvidators un Uzrakstu Kolekcionārs ar susuriņa bildi pasē. Vēstnesis Jonas atdeva Likvidatoram pases. Vēstnesis Jonas pieliecās viņam pie auss un vēstīja: "SMATIVAIĶE OT SJUDA, PRIDURKI — PJAŅICI — HUDOŽŅIKI!" Mājupceļā Likvidators klusējot blenza savā pasē. Viņam pretī raudzījās optimistiska paskata susura attēls ar atvieztiem priekšzobiem. "Pievieno to savai Dīvaino uzrakstu kolekcijai," es samiernieciski ieteicu. Likvidators neatbildēja. Mēs ar Trako cilvēku pārmijām saprotošus skatienus. Turpmāk Likvidators atteicās apmeklēt JEBKURU pasākumu, kurā piedalījās Trakais cilvēks. Revoļens vispār vairs nevēlējās kontaktēties ne ar vienu no mums. Zilums zem manas kreisās acs melnēja jo ilgi, un neviens neticēja, ka man ir paaugstināts spiediens un asinsvadi plīst paši no sevis. Visi domāja, ka man kāds ir iemaucis pa aci. Un es ļāvu šiem tā domāt. 
Foto: AFI/B.Koļesņikovs |
SKAŅU IERAKSTI
FOTOGRĀFIJAS
PUBLIKĀCIJAS
VIDEO
|
