Kurmja cirkulācija haosā
Literatūra un Māksla –1988/1.apr,8-9.lpp
PDF ~639Kb
NSR Darbnīca tiekas ar Braunungsstudio Malaria (vācu mākslinieku grupa (mūziķi, gleznotāji, literāti u.c.) darbojas Frankfurtē, Hamburgā, un Rietumberlīnē).
Izstāde "Kurmis alā".
Koncepcija: Imants Žodžiks, Hardijs Lediņš, Juris Boiko.
Lāzeru instalācija: Imants Žodžiks, Aigars Sparāns, Rūdolfs Pīpkalējs.
Scenogrāfiskās instalācijas: Hardijs Lediņš, Dace Lediņa, Juris Boiko, Māris Subačs, Māris Bogustovs.
Ripora plastika, zīmes: Juris Ņikirofovs, Rūdolfs Pīpkalējs.
Mūzika: NSR Darbnīca.
Skaņa: Leo Lapiņš, Uldis Liepa. Johaness Maria Beks (Rietumberlīne) – gleznas – Xerox uz eļļas un tušas.
Perfomance: Braunungsstudio Malaria, East Bam – West Bam, Kurts Karts, "Diskomforts".
Akcija: NSR Darbnīca, teātris studija Nr. 8. Vēl – lugas kvartets "19 gadi"
"Par Pavlova suņiem ir zināms, ka tie automātiski reaģē uz automātiski radītiem stimuliem. No tā it kā izrietēja secinājums, ka visu suņu un arī citu zīdītāju izturēšanās, cilvēkus ieskaitot, ir tīri mehāniska. Par Šrēdingera kaķi, kas ne tuvu nav populārs kā Pavlova suņi, savukārt leģenda vēstī, ka šis kaķis ir vienlaicīgi dzīvs, gan miris, par to it kā liecina Šrēdingera sastādītais kvantu mehānikas vienādojums. Trešā līdzība – par kurmi alā – skan šādi: ala ir kurmja identifikācijas zona, vienīgais, kas kurmim garantē realitāti. Bet tikai anonīmu realitāti. Svešinieks, kas iemaldījies kurmja alā, kurmi tur nekad neieraudzīs. Ikdienā mūsu priekšstati par dabu un tās norisēm ir ļoti aptuveni. Mūsu reakcija uz kādām pārmaiņām dabā bieži ir tīri automātiska, gluži kā Pavlova suņiem. Vai Šrēdingera kaķim vispār ir kāds sakars ar dabu un nopietnu zinātni, vai tas neizklausās drīzāk pēc kaut kā pārdabiska, vai arī tā ir tikai leksikas paradoksu rotaļa? Un kā saprast līdzību par kurmi alā? Šaubas un nenoteiktība, kam grūti atrast kādu loģisku attaisnojumu, nejaušības un pārpratumi, kas pēkšņi dezorganizē stabilas, rūpīgi konstruētas sistēmas darbību, - vai tā nav pati daba, dabas autopoētiskais pašregulācijas mehānisms, kas ģenerē aptuvenību kā nepieciešamu realitātes komponentu? Izstāde „Kurmis alā”, kuras pamatā likts šis pēdējais jautājums, aplūkojama kā Aptuvenās mākslas izstādei Zinību namā 1987. gada aprīlī paralēlā akcija."
Šāds ievadraksts sagaidīja apmeklētājus (lūgtus viesus), kuri janvāra beigās ieradās Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē. Kopš izstādes jau aizritējis kāds laiks, tagad varam mierīgi atskatīties uz notikušo, mēģināt iekļaut to kaut kādā sistemātikā, izrast. Tieši tāpēc kādudien satikās viens no izstādes organizatoriem Hardijs Lediņš un mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis. Viņu sarunas fragmentus arī publicējam. Kaut arī šodien ir pirmais aprīlis, vismaz daļu no šeit teiktā varat ņemt nopietni.
P.B.: - Ierobežota telpa, tāda, kurai no visām pusēm mācas virsū sienas, tāda telpa, kurā cilvēka ‘Es’ ir pilnīgi vientuļš. Tātad līdz ar to – bailes no tukšās, kustīgās telpas. Un mākslas telpa vai tāda, kurai varētu būt kāds sakars ar mākslu, - tēlu, rēgu, un nojausmu apdzīvota telpa. Šādas pārdomas radās sakarā ar jūsu grupas veidoto izstādi – pasākumu „Kurmis alā” – šoziem. Varbūt šis loks, kurā ietverta arī pretdarbības, baiļu pārvarēšanas ideja, lai ir pirmais priekšlikums interpretācijai.
H.L.: - Mēs gan par tādu – klaustrofobisku – ievirzi nebijām domājuši. Domāju gan, ka tikpat labi šajā gadījumā varētu runāt par bailēm no diskrēti apdzīvotas telpas – kad cilvēks tiek konfrontēts ar negaidītām, iepriekš neparedzamām parādībām. Teiksim – cilvēks nokļūst ārkārtas situācijā: zem kājām kaut kas sprāgst vai arī pēkšņi top redzami putekļi uz viņa apģērba... Es nezinu, kā ir labāk – vai bēgt no tukšuma un ierasties mūsu piedāvātajā telpā, vai bēgt no tās atpakaļ uz tukšumu.
P.B.: - "Kurmis alā". Prātā nāk jūsu iepriekšējie veikumi, piemēram, "Vējš vītolos", kur netrūka tiešu asociāciju ar slaveno K. Greiama bērnu romānu, kur viens no galvenajiem varoņiem ir kurmis. Vai varam runāt par sakarību, pēctecību?
H.L.: - Tiešas saistības nav. Bet saistība ir ar kādu literāru darbu, ko mēs ar Juri Boiko sarakstījām septiņdesmito gadu beigās. Tur darbojas viens no kurmjiem, bija vesela leģenda par šo kurmi. Tas darbs saucās "Kurmis ziemā". Mūsu izstāde arī notika ziemā, velves muzeja zālē radīja literāru asociāciju ar alu, tāpēc izvēlējāmies izstādei šādu poētisku nosaukumu. Taču tas bija tikai tāds blakuslīmenis, kas nepavisam neierobežoja interpretācijas iespējas.
P.B.: - Vai kurmim viņa dzīve smalki izstrādātajā pazemes alu sistēmā nav tikpat nozīmīga kā dievam – tā bezgalīgajā pasaules izplatījumā?
H.L.: - Kurmis dzīvo tikai pazemē. Tur ir viņa "Dieva auss".
P.B.: - Laikmetīgās, ar mākslu saistītās izpausmes itin bieži mēdzam dēvēt par internacionālām, liedzot tām jebkādu sajūgumu ar konkrētas tautas mentalitāti. Vai kurmja izjūta ar ir internacionāla?
H.L.: - Kurmis, kā zināms, ir dzīvnieks, kas ir izplatīts no Rietumeiropas līdz pat Austrumsibīrijai, dzīvo arī Ziemeļamerikā. Ja nemaldos, vienīgā vieta Eiropā, kur viņa nav, nezkāpēc ir Īrija. Tā kā kurmis ir visnotaļ internacionāls dzīvnieks.
P.B.: - Tātad var teikt, ka arī pasākums "Kurmis alā" bija internacionāls?
H.L.: - Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā piedalījās mākslinieki no Rietumvācijas un Rietumberlīnes.
P.B.: - Kurmi mēs bieži iztēlojamies kā džentlmeni, kas tērpies samta frakā. "Džentlmeņa" sindroms – vai tam ir kāda saistība ar jūsu izstādi?
H.L.: - Saistība izveidojās pati no sevis, jo tas bija pasākums izvēlētai publikai, būtībā slēgts pasākums. Publikai, kas sevi uzskata par pietiekoši solīdu un reprezentatīvu.
P.B.: - Mums ir mācīta kustība pa spirāli, bet visu laiku notiek arī kustība pa apli. Dažā ziņā esam pa apli atgriezušies pie pirmsākumiem, pie vajadzības pēc sintētiskām kultūrizpausmēm, kādas bija (tā mums šķiet) raksturīgas pirmatnējai sabiedrībai. Tā man gribējās domāt, vērojot "Kurmi alā".
H.L.: - Manuprāt, kustība, attīstība nerisinās ne pa spirāli, ne pa apli. Norisinās kaut kāda cirkulācija, līdzīga kādam termodinamiskam procesam. Mēs šo procesu nevaram kontrolēt. Šīs cirkulācijas rezultāta dažādi slāņi un segmenti vai nu sajaucas, vai atdalās cits no cita. Domāju, ka tieši šī cirkulācija nosaka mūslaiku mākslas aktualitātes. Šī kustība ir analoga zemeslodes atmosfēras procesiem.
P.B.: - Es sinkrētismu minēju kā apzīmējumu tam, ka vienā tēlaini rituālā struktūrā apvienojas viss – gan ķermeniski plastiskās izpausmes, gan vizuāli iluzorie elementi, gan viss pārējais.
H.L.: - Tas tā varētu būt. Lai gan katrs mūs pasākumu var interpretēt citādāk, un es negribētu īpaši akcentēt kaut kādas pirmatnējās izpausmes. Tai pašā laikā nenoliedzu, ka tādas asociācijas varēja rasties.
P.B.: - Lietojot vārdu "pirmatnējs", es cenšos uzsvērt domāšanas dziļākos, pat „aiz – domāšanas” slāņus, arhetipisko varbūt.
H.L.: - Tu domā kolektīvo zemapziņu?
P.B.: - Kaut vai tā. Tāpēc man gribas pajautāt, kā, šādi spriežot , tu vari izskaidrot lāzertehnikas klātbūtni izstādē. Šī aparatūra paredzēta pavisam citām vajadzībām, ar mākslu tai nav nekāda sakara.
H.L.: - Pasaules praksē gan ir ļoti daudz piemēru, kā lāzerus izmanto mākslā. Pie mums tos līdz šim izmantoja galvenokārt diskotēkās. Bet, tā kā ar to nodarbojas visbiežās tehniski virzīti cilvēki, tad viņu darbība pa lielākai daļai aprobežojas ar dažādu tehnisko efektu demonstrācijām. Mēs šo aparatūru izmantojām tā, kā mums gribējās, un var teikt , ka Latvijas mērogā šāds lāzeru lietojums ir kaut kas jauns.
P.B.: - Lāzeri kā gaismas daļiņu koncentrēšanas un izmantošanas veids brīvā sarunā var tikt nosaukti par vienu no tehnokrātu ieročiem cīņā pret enerģijas entropiju. Taču jūsu darbība Velvju zālē daudzbrīd entropiju nevis mazināja, bet pastiprināja...
H.L.: - Sakarā ar jaunākajām sinerģētiskajām atziņām šāda entropija ir pat vēlama, jo dažādas sarežģītas sistēmas, arī sociālās un mākslinieciskās, to attīstību nosaka nevis kārtības pakāpe, bet gan haoss, kādā atrodas šīs sistēmas. Attīstība virzās no haosa ar pašorganizēšanās palīdzību uz kaut kādu sistēmu, kas ir nākamā haosa sākums.
P.B.: - Tā spriežot, tu atriezies pie manis jau minētajiem pirmatnējiem mākslas sākumiem. Grieķu mitoloģijā arī – sākuma bija haoss.
H.L.: - Diemžēl mūsu kibernētiskie priekšstati, kādus tos māca kopš, nu, sešdesmitajiem gadiem, ir tādi: ka jebkurā sistēmā, lai tā darbotos, ir nepieciešama stingri izteikta kārtība. Taču sinerģētika liek revidēt klasiskos kibernētiskos priekšstatus. Un izrādās, haosam un entropijai ir būtiski svarīga nozīme, lai patiešām veidotos kaut kāda cirkulācijā sistēmā, piemēram, māksla.
P.B.: - Kas ir sinerģētika?
H.L.: - Citēšu tehnisko zinātņu kandidātu Georgiju Andriksonu. Viņš raksta: "Sinerģētika pēta pašorganizētības rašanās un attīstības procesus sarežģītās jebkuras dabas fizikālās, ķīmiskās, bioloģiskās, ekonomiskās, sociālās un citās sistēmās." Viens no būtiskiem sinerģētiskiem priekšstatiem ir šāds – nelīdzsvarotība ir kārtības avots, stipra nelīdzsvarotība ir nepieciešams pašorganizēšanās nosacījums. Vai arī – nejaušības faktors ir būtisks pašas sistēmas komponents. Pietiekami sarežģītās sistēmās fluktuācijas ģenerē pati sistēmā.
P.B.: - Šādu definējumu „gaismā” aplūkojot visu, kas notika jūsu izstādes laikā Velvju zālē, var teikt, ka viss, kas tur bija, ir attaisnojams...
H.L.: - Ja tu tā uzskati, nu, labi...
P.B.: - Bet neskatoties uz to, man tomēr šķiet, ka dažam uzveduma elementam tur bija mazs sakars ar cilvēka dzīves jēgas apzināšanu un citu ko nopietnu, drīzāk vienu otru gājienu gribētos dēvēt par huligānismu.
H.L.: - Zināmā mērā bija tendence uz agresivitāti atsevišķos pasākuma elementos. Tas radās divu iemeslu dēļ. Ja kāds vēl atceras, pagājušā gada pavasarī Mākslas dienu laikā Zinību namā bija aptuvenās mākslas izstāde, pēc kuras es dzirdēju arī tādas atsauksmes, ka tur viss bijis pārāk skaists, tā esot paēdušo cilvēku māksla, neesot nekāda konflikta. Šoreiz mēs dažā gadījumā apzināti gājām uz "izsalkušo cilvēku" mākslas izpausmēm. Tas pirmkārt. Otrkārt, tā kā Velvju zālē salasījās elitāra publika, kura ieguva iespēju izstādi apmeklēt, pateicoties saviem kontaktiem un informētībai, kamēr lielākā sabiedrības daļa par to vispār neko nezināja, mēs uzskatījām, ka par šādu privilēģiju kaut kas ir jāmaksā. Tādēļ arī daži varbūt dabūja ciest.
P.B.: - Par elitārismu. Vai nav tā, ka ap šādiem, it kā elitāri domātiem pasākumiem pulcējas tāda pseidoelite, snobu sabiedrība?
H.L.: - Nu, es tā kā mēģināju izvairīties no šā vārda, bet man nākas tev piekrist.
P.B.: - Vēroju tur tos jauniešus, kas bija nez no kurienes radušies – speciālos tērpos, ar speciālu sejas izteiksmi un izturēšanās manieri. Likās, dažam galvenais bija eksponēt pašiem sevi uz jūsu fona.
H.L.: - Manuprāt, katrs izstādē uzvedas tā, kā viņš ir sevi ieprogrammējis. Piemēram, Kaseles izstādē „documenta” organizētāji sūdzējās, ka publika piesaistot daudz vairāk uzmanības nekā paši mākslas darbi – ar savu apģērbu, izturēšanos, manierēm. No vienas puses, sašutums ir pamatots, bet no otras - tāda izrādīšanās it kā atsvaidzina mākslas procesus.
P.B.: - Mākslas process... Vai tu vari spriest par to, kāds sakars tavām un NSR Darbnīcas aktivitātēm ir ar vispārējiem kultūrprocesiem šeit Latvijā?
H.L.: - Man par to ir grūti runāt, jo es atrodos šīs darbnīcas iekšpusē. Vajadzētu saistību vērtēt kādam no malas. Bet pateicoties starptautiskajiem kontaktiem, man zināms, ka atsevišķi mūsu darbības aspekti sasaucas ar aktualitātēm ārzemēs. Tas mums ir liels gandarījums un mudinājums virzīties tālāk šādā virzienā.
P.B.: - Skolā jau esam mācījušies, ka materiālās ražošanas līmenis kaut kādā mērā nosaka apziņas līmeni. Un ir skaidrs, ka ražošanas līmenis Latvijā un, teiksim, VFR vai ASV ir diezgan atšķirīgs. Vajadzētu būt arī atšķirīgam sabiedriskās apziņas līmenim. Ja mākslas aktivitātes sasaucas ar attiecīgām aktivitātēm citur pasaulē, to saturam tomēr ir jābūt citādam.
H.L.: - Šķiet, tu pārāk stingri turies materiālisma pozīcijās. Kā jau teicu, sabiedrības garīgo (arī mākslas) procesu attīstība ir cirkulācija, līdzīga zemeslodes atmosfēras procesiem. Un, tā kā mēs visi esam saistīti savā starpā ar atmosfēras palīdzību, man šķiet , ka arī gara saiknēs materiālo priekšnoteikumu nozīme nav tik liela, kā varētu likties, ja balstītos tikai uz marksisma un citām materiālistiskajām teorijām.
P.B.: - Un tomēr. Iedomājies, ka labi uzkoptā, materiāli pārbagāti dzīvojošā sabiedrībā konkrēta mākslinieku grupa nodarbojas ar kādām, pat kontrkulturālām akcijām, eksponējot netīrību, haosu, veidojot mākslas tēlu no šo "antielementu" rekombinācijām. Minētajā sabiedriskajā vidē to arī uztvertu kā antiestētisku, tēlaini kritisku struktūru. Bet mūsu apkārtnē, kur haoss ir vispārizplatīta parādība, mēs mākslinieka darbību tādā virzienā varam pat nepamanīt.
H.L.: - Nē, mēs varam antiestētisko esību parādīt vēl saasinātāku. Jebkurā gadījumā iespējams saasināt, pat līdz galējībām, absurdam.
P.B.: - Tomēr – uztvere „šeit” un „tur” laikam gan ir atšķirīga...
H.L.: - Ir jēdzieni, no kuriem cilvēks apziņā cenšas izvairīties, piemēram, nāve. Un tas ir neatkarīgi no sabiedrības organizācijas pakāpes un ekonomiskās bāzes. Ir vispārcilvēciskas vērtības – gan pozitīvas, gan negatīvas. Tieši to klātbūtne arī nosaka kvalitāti. Vizuālās izteiksmes veids, materiālie aspekti ir tikai līdzeklis, lai nonāktu pie šīm garīgajām vērtībām.
P.B.: - Atgriezīsimies pie izstādes ‘Kurmis alā’. Ciktāl tev un taviem līdzbiedriem ir svarīgs redzamā un notiekošā vārdisks izskaidrojums? Piemēram, pirmajā zālē bija tie piekārtie , dažādie ‘mūzikas instrumenti’, kas skanēja sabalsīs ar trio ‘Diskomforts’, ar Ingu, ar Robertu, ar Maksimiliānu. Un vēl visas tās darbības. Jebkuru no mirkļiem un sabalsīm, kas tur bija, var atdalīt un sākt vairāk vai mazāk spekulatīvi izskaidrot. Tev svarīgs šāds skaidrojums?
H.L.: - Man galvenais ir, lai tur veidotos kaut kāda atmosfēra. Tālākie, detalizētie skaidrojumi atkarīgi no katra paša. Cik viņš to vēlas.
P.B.: - Jautāju to tāpēc, ka man šķiet, ka mūsdienu, postmodernajā kultūrsituācijā viennozīmīgo definīciju laiks ir beidzies.
H.L.: - Es tev piekrītu.
P.B.: - Vai nav tā, ka gan cilvēku, gan tautu, gan sociālo sistēmu attiecībās diezgan noteicošs ir tāds īpatnējs ‘slīdamības’ princips? Varam definēt tā vai šitā, bet nekas no tā nemainās, process turpinās. Te nu ir tā tevis nosauktā "cirkulācija".
H.L.: - Vēl pavisam nesen bija (varbūt arī tagad ir) tendence zīmēt tādas skaistas, regulāras simetriskas shēmas ļoti sarežģītām parādībām, piemēram, kultūrai, vai šaurākām sfērām – mākslai, arhitektūrai, radošam procesam. Šādas shēmas mēdz būt uzbūvē skaistas: visādi aplīši, kvadrātiņi... viss tiek pakļauts šai skaistajai formai. Kaut gan faktiski visi kontakti un saites starp dažādiem elementiem atrodas kustībā, reizēm saskaras, reizēm ne. Un es domāju, ka šādas kultūrattiecības nevar stādīties priekšā ne grafiski, ne literāri. Tas attiecas arī uz postmodernās situācijas būtību – gan mākslā, gan vispār kultūrā.
P.B.: - Kaut kāda nesaprotama, neciklīda kultūras ģeometrija?
H.L.: - To pat negribētos nosaukt par ģeometriju. Situācijai pašlaik vēl trūkst apzīmējuma.
P.B.: - Tu pieminēji postmoderno situāciju. Vai tai ir tendence manifestēties arī pie mums, kur, kā šķiet, daudzējādā ziņā vēl nav bijis pat modernisma?
H.L.: - Modernisma saknes ir jau pagājušā gadsimtā, tā kā atsevišķi modernisma elementi mūsu kultūrā ir visu laiku. Un galu galā visa Latvijas māksla gadsimta pirmajos gadu desmitos taču ir modernisms, un tā nav nekāds tabu, vismaz pašlaik. Tas – no vienas puses. No otras - ir cilvēki, kam postmodernā izjūta piemita jau ilgi pirms tam, kad postmodernisms tika apzināts un definēts. Tā kā šobrīd jau ļoti reāli varam runāt gan par postmodernismu latviešu glezniecībā, gan arhitektūrā, ļoti iespējams, ka arī mūzikā.
P.B.: - Šogad jūsu izstādes "Kurmis alā" laikā Rīgā uzturējās arī Rietumberlīnes gleznotājs Dīters Mazūrs, kurš nu nevar teikt, ka neko pasaulē nebūtu redzējis. Būtībā tradicionāla virziena gleznotājs. Un viņš kādā sarunā man teica, ka jūsu darbībai neesot nekā kopīga ar plastiskajām mākslām vispār. Taču vairums dalībnieki tur biji diplomēti "speciālisti" – arhitekti, kāds mākslinieks u.c.
H.L.: - Nav jāmeklē līdzības formā, izteiksmes līdzekļos, bet gan mākslas garīgajā saturā. Ja mēs lietojam samērā sarežģītu tēlu sistēmu, kas brīžiem pārklājas, brīžiem izzūd, brīžiem stājas kontaktā ar citām sistēmām: literārām, muzikālām, veidojas divkāršs, trīskāršs kods. Man šķiet tā – ja, piemēram, gleznotājs, gleznošanas specifikas dēļ nevar uzgleznot gribēto kustības intensitāti vai ko citu, tas nenozīmē, ka viņam būtu jāatsakās no meklējumiem. Ir jāizmanto tie izteiksmes līdzekļi, kas visdrošāk un tiešāk noved pie vēlamā rezultāta. Kāpēc gan gleznotājs nevarētu nodarboties ar videomākslu, piemēram, vai uzrakstīt kādu eseju?
P.B.: - Tātad atkal tuvojamies mākslu kopības, sinkrētisma idejai. Vai šī kopība, tēlainības "overlapping" elementi galvenokārt nekalpo ilgu laiku noliegtā eksistenciālā cilvēka apjukuma, baiļu, neziņas izzināšanai?
H.L.: - Eksistenciālā cilvēka sajūtas pie mums ir pastāvējušas jau sen, tikai šobrīd beidzot tām ir atļauts izpausties plašas auditorijas priekšā. Eksistenciālie konflikti mūsu sabiedrībā nepavisam nav vājāki, dažkārt pat krietni spēcīgāki, nekā tas ir Rietumos.
P.B.: - Atgriežoties pie paša sarunas sākumā minētās telpas problemātikas. Vai patlaban aizvien biežāk sastopamās aktīvo mākslu izpausmes (vienalga kādā svešā vai pašu vārdā tās saucam) kaut kādā ziņā palīdz cilvēkam apzināties to dzīves telpu, kas viņam ir atvēlēta?
H.L.: - Ir strikti jānodala dzīves telpa (mājoklis) no uzvedumtelpas. Tiesa, mūsu izstādē "Vējš vītolos" pirms dažiem gadiem bija izstādes telpa, ko varēja identificēt ar mājokli, vismaz daži apmeklētāji tā izteicās. Bet tas ir izņēmums. Šobrīd, kad veidojas postmodernā pieeja – radīt kaut ko konkrēti šai vietai un šim laikam – šī izjūta ļauj vieglāk sadzīvot arī ar izstādes uzvedumtelpu. Mēs visi labi zinām, kā tika un tiek būvēti, piemēram, muzeji. Bet uzveduma (perfomance) telpa var attīstīties jebkur: uz kāpnēm, tunelī, bēniņos, katrā situācijā pielāgojoties telpas raksturam. Izstādē "Kurmis alā" mēs vadījāmies tieši no šīs koncepcijas – mums ir dota konkrēta telpa, kurai tad bija jārada jauna – uzvedumtelpa.
P.B.: - Varbūt var teikt tā – tu strikti šķir fiziski determinēto telpu no gara telpas?
H.L.: - Ir starpība, tīri psiholoģiska starpība. Cilvēkam eksistē vairāki psiholoģiskās telpas līmeņi, sākot ar viņa ādu un ar tādu kā psiholoģisko burbuli ap cilvēku, beidzot ar sabiedriskajiem līmeņiem. Fiziskās, materiālās telpas līmeņi bieži vien neatbilst garīgās telpas līmeņiem – vispārizplatīta situācija. Un es neticu, ka pilnīga abu telpa sakritība maz ir iespējama. Tas ir tāls ideāls, ar ko, protams, jārēķinās, taču praktiski tas nav sasniedzams.
P.B.: - Vēl pēdējais jautājums. Vai jūsu izstādi ‘Kurmis alā’ nevar uzskatīt par tādu kā patlaban pasaulē izplatīto multimedia show hipertrofētu variantu?
H.L.: - Līdz hipertrofijai vēl tālu. Izstādē nebija, piemēram, video, nebija kinētisku objektu, varēja būt, bet nebija gadījuma rakstura skaņu ģeneratoru un vēl daudz kā cita. Bija kaut kāds viens piesātinājuma līmenis, bet tas katrā ziņā nav galējais līmenis.
Pēteris Bankovskis
