Hardijs. Latviešu avangarda mūzikas tēvs«Una»/Daiga Mazvērsīte, 30. novembris(2004)Ilgus gadus mēs ar Hardiju Lediņu bijām netāli kaimiņi — manu Imantas ielu no viņa Vecumnieku šķīra pāris jauno māju kvartālu, un reiz, uz tramvaju soļojot, pamanīju, ka sazin kādas tur ūdensvada vai gāzes caurules ieguvušas koši zilu toni. «Tas laikam Hardija nedarbs,» es nodomāju, jo Lediņš bija ķerts uz vidusmēra ļautiņus šokējošām izdarībām. Pareizāk sakot, viņam nebija vairākumam raksturīgo bremžu vai barjeru. Tāpēc arī viņa dzīves laikā (1955–2004) par šo dižo vīru klīda ne mazums leģendu, kuras nu atceras un stāsta daudzi, kamēr citi laikam pat nav neko dzirdējuši par šo avangarda mūziķi un viņa «Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīcu», kas uz latviešu avangarda mākslinieku un mūziķu paaudzi atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Grūti noticēt, ka Hardija vairs nav. Liekas, viņš tikai aizlidojis uz Karlsonam piederīgu namiņu augstu mākoņos. Staigājot pa Vecrīgas ielām, neatstāj izjūta, ka tūlīt varenais stāvs iznirs aiz kāda stūra, kā parasts, ietinies cigarešu dūmu mākonī, nesteidzīgi vilkdams kājas pa bruģi, un jautās: «Nu, ko dari?» «Manam vīram patika futbols, un bija tāda komanda, kur spēlēja Hardijs Blūms. Es jau ļoti šaubījos par vārda izvēli, bet Hardijs pats bija ļoti apmierināts,» stāsta Hardija mamma, skandināvu literatūras tulkotāja Rute Lediņa. «Jūnijs ir bijis man vislaimīgākais un visnelaimīgākais, jo jūnijā piedzima bērniņš un jūnijā viņš nomira.» Rutei toreiz bijis ļoti viegli, jo puišeli pieskatīja mamma un viņas māsas. Sevišķi mazo lutināja viena tante, kuru Hardijs ekspluatēja bez žēlastības. Abi gāja pastaigāties uz mežu, un puika lika tantei stāstīt par kādu tematu, piemēram, par Inesēm. «Tante stāstīja ar putām uz lūpām, tad nāca mājās un dzēra sirdsdrapes. Reiz viņš tanti aizveda uz lidostas «Spilve» restorānu, bet viņus nelaida iekšā, jo viņi nebija smalki apģērbušies. Un vēl — mans tēvs pirms kara strādāja Latvijas Bankā un viņam bija saglabājies trafarets «Ieķīlāts Latvijas bankā». Hardijs to atrada un lika lietā; pirmo viņš ieķīlāja mūsu kaimiņu jaunbūves sirdsmājiņu. Ieķīlātas tika arī pastkastītes,» atceras Rute. «Kad Hardijam bija četri gadi, gājām uz mežu pastaigāties, un tad viņš lēkādams dziedāja savu pirmo kompozīciju: «Sapnis salds, sapnis salds, kaķīt’s, peļu junkuriņš, tam arī sapnis salds!».» Hardijs bijis ļoti gudrs bērns, labi mācījies, un skolā viņam bijis garlaicīgi, tāpēc dienasgrāmatu ik pa brīdim rotājušas skolotāju piezīmes, atspoguļojot Lediņa asprātīgās palaidnības. Līdz trešajai klasei viņš piedalījies vokālajā ansamblī un mācījies klavierspēli, vēlāk to pametis, bet nopietni mūzikai pievērsies jau vidusskolas laikā. Hardija Lediņa klasesbiedrs Rīgas 5. vidusskolā bija viņa vēlākais radošais partneris, mākslinieks un dzejnieks Juris Boiko, ar kuru kopā izveidota «Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca», bet 11. klasē abi izdeva pagrīdes žurnālu «Zirgābols». Tas gan iznāca tikai vienā eksemplārā, taču žurnāla desmit numuri bija tik brīvdomīgi, ka skolā ieradās čekisti un jaunos censoņus tāpat kā viņu vecākus pamatīgi pārbiedēja. Juris un Hardijs rakstīja arī dzejoļus, iestudēja lugas, sacerēja mūziku. Vēl viens viņu kompanjons bija vēlākais «NSRD» dalībnieks Mārtiņš Rutkis, un šai apsēstībai ar radīšanu sekoja turpinājums arī pēc skolas beigšanas 1973. gadā. Lediņš iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļas Celtniecības fakultātē, jo rektors bija viņa mammas paziņa un atļāva kārtot eksāmenus, citādi tik brīvdomīgam jauneklim augstskolas durvis varēja palikt slēgtas. («Kad viņš tika fakultātē, mēs Dzintaru koncertzālē gājām uz Bēthovena «Odu priekam». Smējāmies — ja nebūtu ticis, būtu gājuši uz «Rekviēmu»,» joko mamma.) Vēl bijusi doma studēt matemātiku un fiziku, kur Hardijam bija teicamas atzīmes, viņam patika arī ģeogrāfija, turklāt skolā padziļināti bija apgūta vācu valoda, kas noderēja Rietumvācijas iekarošanā astoņdesmito gadu nogalē. Svešvalodu zināšanas varēja likt lietā Rietumu mūzikas apguvē — kopš vidusskolas laikiem Lediņš pirka un mainījās ar skaņuplatēm un institūta klubā — Anglikāņu baznīcā — izveidoja vienu no pirmajām diskotēkām Latvijā. Bet viena no drosmīgākajām aktivitātēm studiju laikā bija avangarda mūzikas festivāla sarīkošana 1977. gadā kopā ar jaunajiem muzikologiem Ingrīdu Zemzari un Guntaru Pupu. Festivālā piedalījās arī vairākas slavenības — igauņu komponists Arvo Perts (viņa mūzika skanēja Lediņa bērēs), pianists Aleksandrs Ļubimovs, ansamblis «Hortus Musicus» un Viļņas stīgu kvartets. Pēc pasākuma sekoja Politehniskā institūta rektora brīdinājums — neko tādu vairs neatļauties! Un festivālu vairs nebija. Pabeidzis fakultāti, Hardijs desmit gadus nostrādāja savā profesijā Celtniecības institūtā, paralēli rīkojot diskotēku «Kosmoss» kultūras namā «Oktobris». Vasarās Lediņa diskotēkas darbojās arī Jūrmalā, Asaru parkā. Mamma rāda Valda Luksa feļetonu no kādreiz populārā žurnāla «Zvaigzne», kurā apdzejots Hardija trokšņainais deju vakars. Un studiju laikā audzētos garos matus nomainīja bārda, ar kuru — gan garāku, gan īsāku — Lediņš lepojās visu atlikušo mūžu. Vai nu institūtā, vai studentu celtnieku vienībā Hardijs iepazinās ar divus gadus jaunāko Daci, ar kuru apprecējās 1981. un izšķīrās 1989. gadā. «Esmu ļoti priecīga, ka ar Daci mums ir ļoti labas attiecības. Viņa bija arī pie Hardija slimnīcā, ar dēlu Pēteri viņš pāris dienu pirms nāves paguva noskatīties Latvijas un Vācijas futbola spēli,» stāsta Rute Lediņa. Pēterim drīz būs 22 gadi, viņš jau ir bakalaurs Fizikas un matemātikas fakultātes datorzinību nodaļā. Tagad viņš saraksta nebēdnības vecāsmammas datora darbos, kā to kādreiz mēdza darīt viņa tēvs… «Es domāju, viņi izšķīrās tāpēc, ka Hardijs bija pārāk liels mākslinieks,» uzsver mamma. «Viņam bija depresijas, palaikam ļoti smagas, un tas bērnam bija grūti izskaidrojams. Nebija ne skandālu, ne strīdu, vienkārši depresijas brīžos valdīja pilnīgs ārprāts, kamēr pacēlumos Hardijs gribēja pilnībā nodoties mākslai. Pēc šķiršanās viņš ar ģimeni divas reizes bija Berlīnē, pēdējos gados Pēteris bieži gāja uz tēva diskotēkām.» Šķiet, Rute ir pat priecīga, ka Pēteris nav mantojis ne tēva izskatu, ne apsēstību ar mākslu un mūziku… Laikabiedru vērtējumā Hardijs Lediņš bija cilvēks ar spēju ļoti ātri pamanīt, novērtēt un arī Padomju Latvijas apstākļos ieviest visu jauno, kas radīts Rietumos. Tā skaidrojama viņa aizraušanās ar diskotēkām. Lediņa diskotēkas izcēlās ar īpaši izmeklētu mūziku, tāpēc turp devās visi, kas interesējās par mākslu un mūziku. Tā veidojās noteikts domubiedru loks, kas saviem ideāliem un elkiem saglabāja uzticību arī turpmāk. Tieši Lediņš Latvijas publiku iepazīstināja ar jaunā viļņa mūziku — viņa diskotēkās skanēja «Ultravox», «Soft Cell», «Trio», «Police» jaunākie grāvēji. Pateicoties Lediņam, dzima latviešu jaunais vilnis; piemēram, grupas «Dzeltenie pastnieki» dziesma «Milžu cīņa» tika radīta īpaši «Kosmosa» diskotēkai, kur bija paredzēts rīkot «Radio Luxembourgh» konkursa «Milžu cīņa» līdzinieku. Sākotnēji «Dzeltenie pastnieki» atskaņoja tikai Lediņa un Jura Boiko sacerētās dziesmas, turklāt slavenais grupas nosaukums ņemts no tandēma dziesmiņas «Pastnieks viltus dzeltenais». Un arī vēlāk «Pastnieki» izmantoja Lediņa un Boiko tekstus un radošās idejas, kļūdami par uzticīgiem šā tandēma skolniekiem gan dzejā, gan mūzikā. Savukārt «Kosmosa» diskotēku 1983. gadā slēdza, apgalvojot, ka tā ir nacionālistiski noskaņota un pulcē narkomānus un prostitūtas. Šajā laikā radošā darbība «NSRD» līdzās darbam Celtniecības institūtā jau aizņēma Hardija Lediņa dzīves galveno daļu. Diskotēkā «Kosmoss» notika pirmais «NSRD» koncertuznāciens — uz skatuves Boiko, Lediņš un trešā «NSRD» pastāvīgā koncertu dalībniece kopš 1982. gada, dziedātāja un flautiste Ingūna Černova, tagad Rubene, kā arī pārējie dalībnieki ieradās nevis pa durvīm, bet caur skapi. Pirmās slavenākās dziesmas — «Ciku caku caurā tumba», «Kabinets», «Salauztā kafejnīca» — radītas īpaši diskotēkas vajadzībām, veidojot, pēc pašu uzskata, pirmos latviešu jaunā viļņa paraugus, kaut gan no šodienas pozīcijām to drīzāk varētu definēt kā muzikālo minimālismu. Un Lediņa klavierspēles māka tā arī bija palikusi trešās klases līmenī… Tomēr mūzika, dziesmas «NSRD» cilvēkiem bija tikai viens no idejas izteikšanas veidiem. Viņu radošo darbību varēja dēvēt par savdabīgu multimediālu konceptuālo mākslu, kuras izpausmēs vienlīdz svarīga loma bija filosofijai, literatūrai, mūzikai, dzejai, tēlotājmākslai, drāmai, hepeningam, performancei. Savu daiļradi viņi apzīmēja gan kā aptuveno mākslu, gan postmodernismu, Lediņam tulkojot un nelielā metienā izdodot šim stilam veltītu grāmatu. Radot kādu muzikālu ierakstu, pirms tā tika rīkots īpašs rituāls, sagatavošanās posms notikumam. «Tika vākta informācija radošā projekta realizēšanai. Aizbraucām uz trim dienām uz Piebalgu, staigājām pa turienes ceļiem, vadoties pēc vecas Latvijas kartes. Apstājāmies pie mājām, dažas bija jau sabrukušas, bet katra māja izstaroja savu auru, varēja just cilvēkus, kuri tajā dzīvojuši. Par katru izdomājām kādu stāstu — gan par cilvēkiem, gan šo vietu — un pierakstījām. Veidojās dažādi teksti, savākti no īpašām, mistiskām Latvijas vietām. Rīgā daļu izmantojām kā dziesmu tekstus vai paņēmām sajūtas, kas tur bijušas,» atceras Ingūna Rubene. Uz kopējā fona visspilgtāk laikam gan izceļas konceptuālais albums «Kuncendorfs un Osendovskis» (1984). Galveno varoņu uzvārdos velti meklēt kādas vēsturiskas vai citas līdzības — tie ir izdomāti tēli, kuri izdzīvo albumā aprakstītās situācijas. Spilgtais žanriskums, tēlainība, neparastās dzejiskās un muzikālās fantāzijas šo projektu padarījušas par populārāko plašajā diskogrāfijas sarakstā, un tas bieži tiek citēts, tiesa, visai šaurā lokā. «NSRD» magnētisko albumu virsraksti — «Invalīdu tramvajs» (1983), «Medicīna un māksla» (1985), «Vējš vītolos» (1986), «Faktu vispār nav», «Dr. Enesera binokulāro deju kursi» (abi 1987), «30/15» (1988), «Neskaties» (1988), «Sarkanie rakordi» (1989) — pietiekami spilgti raksturo viņu fantāzijas bezierobežotību. Lai to panāktu, ieraksti tika veidoti, pilnīga atraujoties no sadzīves problēmām — noslēgtā vidē vai telpā (Boiko lauku mājā, Jūrmalas vasarnīcā, Lediņa privātmājā) tika kopā dzīvots visai ilgstoši, nododoties tikai daiļradei. «Atceros, Hardijs šķūrēja sniegu savas privātmājas pagalmā un ar pleijerīti klausījās Braienu Īno, vienu no saviem mīļākajiem mūziķiem. Un visu darbību izpildīja atbilstīgās, gandrīz vai dejojošās kustībās. Tur jau bija lielākais šarms, ka mūsu mūzika atspoguļoja fragmentus no dzīves. Bieži vien mūzikā skan variācijas par tēmām — «es tevi mīlu, tu mani mīli», bet «NSRD» katru dzīves situāciju, kaut vai sniega tīrīšanu, varēja pārvērst par mākslu. Tas bija tas ļoti dzīvīgais, kustīgais un svarīgais, tajā laikā ļoti vajadzīgais Latvijai. Un arī tagad šai mūzikai ir vērtība, jo tai iet cauri vispārcilvēciska sajūta, pasaules uztvere,» skaidro Ingūna Rubene. Mūzika, iemiesota albumos (daļu no tiem Hardijs paguva pārizdot arī diskos), protams, ir visspilgtāk saglabājusies liecība par «NSRD». Ir arī videofilmas («Transwelt/Transzeit» (1986), «Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi» (1987), «Pavasara tecila» (1987), «Dr. Enesera binokulāro deju kursi» (1987), «Garie acumirkļi» (1989), «Ābeļziedi» (1989)), pierādot šo cilvēku spēju izmantot visjaunākās Rietumu tehnoloģijas Latvijā nebijušos projektos. Videofilmās tika iemūžinātas akcijas vai pārgājieni, no kuriem slavenākais ir «Gājiens uz Bolderāju». «Bija jāiziet tā, lai pa ceļam sagaidītu saullēktu. Vienkārši ejam pa dzelzceļu, un mērķis ir — aiziet līdz Bolderājai, bet ceļš bija pilns dažādiem notikumiem. Kāds cilvēks iet garām, bez kāda pamatojuma atstāj koferi un aiziet projām. Pa ceļam vērojamas dārza mājiņas no dēļiem, īsta Hārlema, kur dzīvo cilvēki — no tā atkal rodas sajūtas, idejas, ko vēlāk realizējām akcijās.» Kopš Bolderājas gājiena par vienu no pastāvīgajiem atribūtiem perfomancēs kļuva Hardija pirmā ulmaņlaika brezenta šinelis, kas, piedzīvojis arī koncertbraucienus uz Rietumvāciju, saglabājies vēl šobaltdien. Šo simbolu noteikti atceras neskaitāmie Lediņa akciju dalībnieki, kuru vidū ir mūziķi, mākslinieki, arhitekti, pat tagadējā kultūras ministre Helēna Demakova. 1987. gadā «NSRD» un domubiedri piedalījās Mākslas dienās ar Aptuvenās mākslas izstādi Katedrālē, toreizējā Planetārijā. Cilvēki turp plūda straumēm, katru dienu tika veidotas atšķirīgas multimediālas akcijas. Vēl ļoti populārs bija pasākums «Kurmis alā» 1988. gadā Aizrobežu mākslas muzejā, kur tika izmantotas arī videoinstalācijas un kinētiski objekti. Tā kā Lediņam izveidojās labi sakari ar Rietumeiropas mākslas pasauli, 1988. gadā «NSRD» uzstājās arī Rietumberlīnē, vēlāk Brēmenē un Ķīlē dažādos mākslas projektos. «Bija drošība un apmierinātība, piedaloties šajās akcijās. Piemēram, bija krāsu akcija, kur mani fiziski grieza uz sporta apļa — trenažiera aizmetņa — un prožektoru gaismā lēja no augšas pienu. Tā ir tipiska performance. Kādam varbūt likās, ka tā ir piena tērēšana, citam — ka tā ir attīrīšanās vai ka piens prožektoru gaismā ļoti skaisti izskatās. Katrs varēja izjust to, ko viņš var izjust, uz ko viņš ir gatavs. Bet akcijas laikā mēs balstījāmies paši uz savām sajūtām. Cilvēks ir bezgalīgs gan uz priekšu, gan atpakaļ. Ja mēs restaurējam nebijušas sajūtas, ja viņš jūt, ka tas viņam sagādā prieku vai pārsteigumu, viņš atraisās, sajūt iekšēju trauksmi, to, ka pats labprāt piedalītos šajā drosmīgajā darbībā,» skaidro Rubene. Kad Latvijā sākās pārmaiņas politikā un ekonomikā, tik brīvdomīgam cilvēkam kā Hardijs Lediņš pavērās jaunas izpausmes iespējas. 1989. gadā viņš nodibināja «Aptuvenās mākslas aģentūru», zem kuras izkārtnes nodarbojās gan ar kasešu izdošanu, gan ārzemju tūrisma braucienu rīkošanu — sagādāja tolaik obligātos izsaukumus un rīkoja autobusu reisus Rietumu audio un videotehnikas kārotājiem. Autobuss, kurā braucējiem nācās arī nakšņot, brauca līdz Austrumberlīnei, no kurienes šie tūristi–pionieri ar metro devās uz Rietumberlīni un atpakaļ, jo mūris vēl nebija nojaukts. Hardijs pa to laiku izbaudīja valūtas kursu starpību, dzēra kokteiļus smalkā Austrumberlīnes bārā un pirka vilciena biļetes, ko vēlāk ar uzcenojumu pārdot Rietumu mākslas speciālistiem, kuri plūda Latvijas virzienā. Šī Austrumeiropas valsts vāciešiem šķita tīrā eksotika, viņi jūsmoja par mūsu mākslu, mūziku, taču, kad pilnīgi legāli kļuva pieejama visas bijušās Padomju Savienības kultūra, šis tiltiņš sagruva… Tomēr 1992. gadā Hardijs Lediņš saņēma apjomīgu stipendiju no kādas Vācijas iestādes vai fonda un varēja gadu nodzīvot šajā apsolītajā zemē, baudīdams visus iespējamos dzīves priekus un arī likstas, jo tālumā no mājām viņa depresijas izvērtās visai smagas… Par slimību Hardija mamma, kā arī viņa draugi un laikabiedri runā visai atturīgi, dēvējot to par depresiju, kas izpaudās kā totāla negācija — lēkmju laikā viss bija slikts, nederīgs, nevajadzīgs. Pirms sešiem gadiem pievienojās diabēts, kas slimniekam nozīmē stingru diētu. Mamma mēģināja to uzspiest, taču Lediņš normām nepakļāvās ne tikai mākslā. «Paldies Dievam, ka nebija jāšpricē insulīns, iztikām ar tabletēm,» saka mamma. Toties nervu zāļu lietošanas blakusefekts bija korpulence, ar kuru Hardijs viegli esot samierinājies un neizjutis kā traucēkli pretējā dzimuma valdzināšanā. Jā, ap Lediņu vienmēr virmoja interesantu dāmu pulciņš — lielākoties tās bija uz mākslu un mūziku orientētas domubiedrenes. Neizpalika arī romantiskas attiecības, kurās kopējs radošais process bija neatņemama sastāvdaļa. Domājams, visas Hardija draudzenes saglabājušas pozitīvas atmiņas par šo laiku, jo viņš tiešām pieprata valdzināšanas mākslu, kaut vizuāli bija tālu no donžuana. Lietā tika likta gan kopīga muzicēšana un mākslas radīšana, gan interesanti ceļojumi, piedzīvojumi, garas sarunas, kurās viņš prata spīdēt ar neapšaubāmu inteliģenci. Šķiet, ar Hardiju Lediņu būt kopā bija interesanti ikvienam, kurš bija gatavs šādu tikšanos uztvert bez aizspriedumiem, kā kopīgu ceļojumu laikā. Bezpalīdzīgs sadzīves lietu kārtošanā, viņš bija orientēts uz mūzikas radīšanu, kur viens no viņa ilggadīgākajiem sadarbības partneriem bija filosofs un mūziķis Kaspars Rolšteins, tagad «Creative Laboratory» izpilddirektors. Abi iepazinušies pirms gadiem piecpadsmit, vēlāk sarīkojuši performanci Sabiles kultūras namā, sadarbojušies Lediņa deviņdesmito gadu sākuma projektā — izdevniecībā «Zilā govs» -, ar kuras vārdu tika rīkoti koncerti un izdotas kasetes. Kopā radīta un 1997. gadā uzvesta avangarda opera «Rolstein On The Beach», pirms pāris gadiem izdots albums «Genādijs klauvē pie durvīm». «Viņš bija ļoti liberāls, atvērts un nepretenciozs cilvēks, kādu ir ļoti maz, jo dažādu iemeslu dēļ cilvēkiem ir grūti sevi atrast dzīvē, viņi pakļaujas dažādām neirozēm. Bet Hardijs, man liekas, bija ārā no tā visa. Katra mūsu tikšanās bija pozitīvas emocijas un patiess prieks, ja neiedziļināmies detaļās. Darbs pie operas un diska bija kā laika pavadīšana ar draugiem — ar vieniem tu brauc ar vējdēli, bet mums ar Hardiju mūzika bija draudzēšanās veids. Mums bija kopīga izpratne par mākslu, interese par filosofiju un, protams, līdzīgas muzikālās intereses. Klausījāmies minimālisma kompozīcijas, ko arī paši varētu nospēlēt. Viens nospēlē vienu tēmu, otrs — otru, tad apspriedām, vai bija okei; tas notika intuitīvā līmenī. Tā kā abi nebijām akadēmiski mūziķi, arī tas kļuva par bāzi kopīgam radošajam procesam — gribējām demokratizēt to, ko saucām par labu mūziku. Ir cilvēki, ar kuriem patīkami būt kopā, vai vismaz ir brīži, kad ir patīkami. Visapkārt ir pienākumi un darbs, bet Hardijs bija viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem bija patīkami pavadīt laiku. Viņš bija brīnišķīgs draugs, jo attiecībās ir svarīgi neskatīties atpakaļ. Un viņš bija uz priekšu orientēts cilvēks. Ar viņu varēja nestrīdēties par muļķīgām lietām. Bet man ir grūti runāt par tik neinteresantām lietām kā kafijas vai vīna dzeršana, jo tikšanās ar Hardiju vienmēr bija kaut kāds projekts, impulss kopīgam darbam,» atceras Rolšteins, ar kuru kopā Lediņš pat īstenojis skaņu projektu Stokholmas lidostā. Un viņiem, kā stāsta, pieder rekords krodziņu caurstaigāšanā vienas nakts laikā. «Un slimības bija viņa eksistences forma, ar kurām viņš ņēmās visu mūžu, bet dzīvoja bezkompromisu dzīvi, baudot visu, ko tā spēj dot. Dedzināja sevi vai nededzināja… Hardiju grūti raksturot ar kaut kādiem patosiem, viņš dzīvoja, kā gribēja.» «Dziesmas nepabeigtai lugai» bija viens no pēdējiem Hardija Lediņa daiļdarbiem, kura ieskaņojumā Ojāra Apiņa studijā piedalījās arī Edīte Baušķeniece, dziedot par Baklažāna kungu vai jūru un salu. «Varētu teikt, ka viņam dzīve bija viena no mākslas formām. Viņa personība neiekļaujas nekādās klišejās, man liekas, viņš ir ietekmējis veselu paaudzi Latvijas mākslā un mūzikā. No ļoti seniem laikiem man gribējies dziedāt kādus «Darbnīcas» gabalus, un, kad Hardijs piezvanīja, tā bija iespēja realizēt sen lolotu sapni. Arī tās izjūtas, kas bija ieraksta laikā, nebija ne ar ko salīdzināmas, likās — viss, es aizeju, manis nebūs…» Edītei šķiet, ka patiesībā Hardijs bijis ļoti vientuļš un pieķēries jebkuram cilvēkam, kurš bija ar mieru. «Viņš ļoti alka atzinības, sabiedrības, ļoti kopa attiecības, bet, kad viņš man sāka zvanīt piecreiz dienā, sapratu, ka negribu tā turpināt, un bija viņam jāatgādina par distanci. Viņš bija ļoti smalkjūtīgs, un otrreiz tas nebija jādara. Es jutu, ka ar viņu nevar runāt parastās kategorijās, bet to ir grūti aprakstīt vārdos. Bet viņš patiešām bija cilvēks, ar kuru var runāt par pilnīgi visu, un šajā ziņā man viņa ļoti pietrūkst, jo cita neviena tāda nav.» Izstāstu Edītei par sīku epizodi pirms vairākiem gadiem, kad Hardijs tika pieķerts lielveikalā ar neapmaksātu konjaka pudeli un cigarešu paciņu. «Man šķiet, tas varētu būt treniņš magiem, kad, lai vieglāk varētu atteikties no sava ego, tu iejūties dažādās sociālajās lomās, pat visnepieņemamākajās. Viņš varēja izmēģināt, kā tas ir, un ne jau tāpēc, ka ignorētu morāles normas!» uzskata Baušķeniece. «Piemēram, mākslā viņš ļoti izjuta robežas starp smalko un banālo. Ļoti reti gadās tādi cilvēki, kuri to jūt perfekti. Viņš noteikti bija gardēdis attiecībā pret ēdieniem, sievietēm, mākslu un mūziku. Bet viņa robustā attieksme pret sadzīvi ļoti disonēja ar izmeklēto mūziku, kādu viņš klausījās. Man kā praktiskai sievietei tā likās kā pašiznīcināšanās; viss, ko viņš darīja, bija bez atskaites sistēmas. Viņš visu laiku meklēja jaunas izjūtas, man liekas, viņam bija ļoti grūti dzīvot savā ķermenī. Un ar Hardiju ikvienam būtu grūti dzīvot, vienalga, sievietei vai vīrietim.» Arī mātei. «Mēs esam ļoti labi satikuši, vienīgi tagad es varu nožēlot… Kad bija depresija, man vajadzēja visu pēdējo zināt. Pēdējā laikā viņam bija garīgi labi, bet fiziski slikti, un es izbaudīju situāciju, ka man nekas nav jāzina. Līdz ar to esmu daudz ko palaidusi garām… Tagad lēni klausos diskus, mēģinu apzināt, kas tajos sarakstīts. Izremontēšu Hardija istabu, kur glabāt viņa arhīvu. Ir sakrātas arī publikācijas par viņu, fotogrāfijas,» — tā Rute Lediņa. Avangarda mūziķa un filosofa Hardija Lediņa sirds pārstāja pukstēt 21. jūnija rītā. «Sirds bija palielināta, vēl konstatēja vārstuļu nepietiekamību. Mums bija paredzēts doties uz Stradiņiem nopietnākai izpētei, bet nepaguvām,» stāsta Rute Lediņa. Jau martā Hardijs pabija slimnīcā, pēc ārstu pieprasījuma atmeta smēķēšanu, kaut bija nelabojams pīpmanis no 18 gadu vecuma. Un pēdējos gados, tā teikt, nākamo cigareti aizpīpēja no iepriekšējās, kas izraisīja pastāvīgu aizdusu. Maija beigās Hardijs apmeklēja «Kraftwerk» koncertu, pēc tā spēlēja diskotēku, kurā viņam kļuva tik slikti, ka mājup viņš devās ar taksi. Īsi pirms tam Lediņš apmeklēja Tibetas mūku lekciju par pēcnāves dzīvi un apgalvoja, ka nu pārdzīvojis pirmās četras aiziešanas stadijas. «Viņš tā mācēja par to pastāstīt, ka mēs kopā izsmējāmies, bet pēc pāris nedēļām tomēr nonāca līdz pēdējai stadijai,» piebilst Ingūna Rubene, ar kuru Hardijs plānoja jaunu muzikālu sadarbību. 6. jūnijā radu lokā tika nosvinēta dzimšanas diena, divas dienas vēlāk — īstajā dzimumdienā — jau tika saukti ātrie… Šķiet, Hardija mamma dēlu uztvērusi drīzāk kā draugu, jau bērnībā dodot viņam daudz brīvības, piemēram, ļaujot neiet uz skolu, jo viņš tāpat labi mācījās. «Naktīs, kad viņam bija diskotēkas, es nevarēju aizmigt, līdz viņš nāca un slēdza durvis. Viņš pa ceļam naktsveikalā nopirka cīsiņus un prasīja man, vai es gribu. Man it kā nevajadzēja gribēt, bet es gribēju. Es dabūju cīsiņu, Reja (Hardija vilku sugas kucīte) dabūja cīsiņu, viņš pats ēda vairākus. Kad viņš nāca pa dienu un man atslēga nebija izņemta no durvīm, viņš skaļi un īpatnēji klauvēja. Un es domāju, vai viss šitais nevarētu būt kāds ļauns murgs, — es pamodīšos, un viņš atkal klauvēs.» |
SKAŅU IERAKSTI
FOTOGRĀFIJAS
PUBLIKĀCIJAS
VIDEO
|
