PDF ~3.1MbHL:NL(Sarunājas arhitekts Hardijs Lediņš un topošais mākslas zinātnieks Normunds Lācis) Avots –1988-Nr.4,50-55 lppBolderājas dzelzceļa blūzs Trijos naktī viņi pulcējās siltumnīcā Viņi gāja uz Bolderāju Pa ceļam viņi atrada stabu Tur bija ziņojums: Tie, kas to zin, Veselās olas atstāja tiem, Tas bija „Bolderājas cikla” pirmais gājiens, 1980. gada novembra beigās. Viņi (H. Lediņš, J. Boiko un I. Žodžiks) sapulcējās pie Hardija siltumnīcā, laiks pieturējās stipri auksts, tik auksts, ka patvārī, kur vārījās tēja, aizsala krāniņš un tēju nevarēja dabūt laukā. Šinī absurdā varētu ietvert visa procesa simbolisko jēgu, kas, veicinot aktīvu, piesātinātu iekšējo, garīgo dzīvi, tiesu praktisku – taustāmu – labumu sabiedrībai nedod. „Bolderājas cikls” ir pretstats ikdienas apziņas stihijai, ikdienas apziņas dabiskumam, tas prasa distancēšanos no ikdiena dzīves realitātes. Lai izprastu šīs darbības būtību, nepieciešams sevi ievadīt citā režīmā, tas prasa piepūli, darbošanos ar sevi. Lai šajā darbībā noskaidrotu sev būtiskas lietas, ko nevar izdarīt ikdienā, lai iegūtu līdzpārdzīvojumu, kas ļautu darbību (šajā gadījumā – akciju) izprast. Gājiens pa Bolderājas dzelzceļu ir pasākums, kurā apvienojas garīgās un fiziskās kvalitātes. Ja Lorijai Andersonei tas notiek tūkstoš cilvēku klātbūtnē, tad mēs pasākumu fiksējam vienkārši – vai nu ierakstam videokasetē, kā tas bija pēdējo reizi (1987. g.), vai fiksējām kaut kādā citā veidā. Faktiski Bolderāja ir tāda briesmīga vieta un it kā doties uz turieni nebūtu vērts. Bet tieši tas fakts, ka mēs uz turieni ejam, ir ļoti būtisks. – mēs izejam no mājām tā, lai ceļā notiktu tumsas gaismas nomaiņa: vai nu agrā rītā, kad vēl ārā tumšs ... tad pa ceļam kaut kur Spilves pļavās uzlec saule. Vai arī otrādi. Mēs ejam vakarā, kad saule noriet. Gaismas nomaiņa ar tumsu ir viens no spēcīgajiem iespaidiem. Otrs ir tas, ka mēs izejam cauri visai iespējamai dabai, cauri pilsētai, pāri pārbrauktuvēm, tad cauri mežam, tad pāri bezgalīgiem laukiem un nonākam beigās rūpnieciskā rajonā. Tas nav pārgājiens, drīzāk rituāls, jo tiek veikts reizi gadā, sākot ar 1980. gadu, turklāt šos gājienus neatkārtojot vienos un tajos pašos mēnešos. Kad mēs būsim izsmēluši 12 mēnešu limitu, izdomāsim kādu jaunu likumsakarību. Pa ceļam notiek akcijas un rituāli, tāpēc tas nav vienkāršs pārgājiens, un visi, kas tajā piedalījušies, to arī atzīst. Nav vienkāršs pārgājiens arī tāpēc, ka mums ir sava himna. Daļa no rituāla ir pati gatavošanās gājienam, somu kārtošana, mūzikas instrumentu, tehnikas iekraušana. Pastāv arī īpaši rituāla elementi, kā, piemēram, olas (vārītas), kuras tiek sasistas pret sliedi un apēstas vienā un tajā pašā vietā. Tiem, kas neatnāk uz gājienu, vārītās olas pa ceļam tiek atstātas zināmās vietās. Tad vēl mēs gājiena beigās ierokam olu zemē pēc ķīniešu tehnoloģijas (māla apvalkā iesaiņotu, tā, lai gaiss netiek klāt). Notiek fermentācija, ola paliek melna, un pēc gada viņu var ēst. Protams, tas ir vairāk filozofisks nekā gremošanas process un viss pārējais tāpat. Kā filozofisks process tas prasa ieņemt kādu mākslīgu pozīciju. Šeit es domāju par tavu jautājumu, vai atsevišķi momenti darbībā nav uzspēlēti, nedabiski. Varbūt, ka tas tā ir, jo – ja tev ir līdzi videokamera, fotogrāfs un ja visa akcija notiek it kā nekontrolēti, ir nepieciešami inscenējuma punkti, vietas, kur notiek iepriekš sarunāts inscenējums... Process notiek starp racionālo un iracionālo, situācijas dažādu objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ veidojas dramatiskas, kā, piemēram, 1981. gadā, kad akcija notika jūnijā, pūš īsts ziemas vējš. Piedalās 2 cilvēki – Hardijs un Boiko Juris. Akcija tiek fiksēta ar gleznošanu, J.B. to dara eļļas tehnikā, H.L. akvarelī. Mērķis nav cīnīties par vides sakoptību un iejusties Bolderājas „būdu” cilvēka ādā. Bet Bolderājas akcija kā ideju ģenerators devusi impulsus citām, ar vides sakopšanu saistītām parādībām. Tāda bija akcija „Māja Bolderājā”, kuras fiksētie rezultāti bija apskatāmi Arhitektu savienības veidotajā izstādē un kuras būtību vislabāk raksturos H.L., J.B. dzejolis ar nosaukumu „Māja Bolderājā”: Uz Bolderāju eju es Uz Bolderāju eju es Tur tādu māju gribu es Pats būvēšu to māju es Tā māja būs no putekļiem Tā māja būs no caurumiem Sev tādu māju gribu es Tur pārdošu es biļetes Bez akcijas „Māja Bolderājā” no Bolderājas gājieniem ir atvasinātas arī citas līdzīga rakstura parādības, kuras nav fiksētas kaut kādā veidā, tāpēc tās nevar uzskatīt par akcijām. Jā, vēl par pašu terminoloģiju – pie mums pieņemts izmantot akciju, hepeningu, perfomance kā ekvivalentus jēdzienus, kaut gan šeit pastāv atšķirības un diezgan būtiskas. Trīs vārdos tas būtu tā: akcija – konceptuāls un dokumentējams process, publikai nav obligāti jābūt. Perfomance – minimāla kustība, minimāla mūzika, minimāla telpiskā instalācija ar publikas piedalīšanos. Hepenings ir vairāk teatralizēts uzvedums, tuvāks teātrim, un tam nepieciešama publikas klātbūtne: Termins ir attiecināms vairāk uz 50. gadiem, faktiski tagad šis jēdziens ir izgājis no modes vai, labāk teikt, novecojis, tas ir pirms manas mākslas pieredzes. 1982. gada Bolderājas gājiens notiek vēlā rudenī , sniega vēl nav, un Bolderājas gājēji dodas ceļā pēc sniega, un patiesi, pēc dažām dienām uzkrīt pirmais sniegs. Vēl jo vairāk pārliecina tas, ka galvenokārt ir vērojams rituāls, nevis vienkāršs pārgājiens. 1983. gadā akcija notiek aprīlī ; 1984. gadā tā tiek fiksēta vienīgi magnetafona lentē, un atskaņojot to, dzirdams vienīgi klusums un četrās vietās – pāri lidojošu lidmašīnu motora skaņa. 1985. gada gājiens (rituāls) notiek 31. decembrī – pretī tumsai ( atšķirībā no pārējiem, kas norisinās pretī gaismai), 1986. gada 30. maijā kopā ar mūziķiem – kontrastu un jaunu sajūtu ģenerēšanai. Rietumvācu rakstnieks Mikijs Rēmanis par šiem pasākumiem saka tā, ka tas ir kaut kas starp dzenbudisma un Kalifornijas high-tech filozofiju. Dzenbudisms ar tādu meditācijas palīdzību cenšas atraut cilvēku no realitātes, savukārt Kalifornijas high-tech filozofija dara to ar mākslīgiem līdzekļiem, ar sevišķi augstu tehnoloģiju, bet principā abas divas ir vērstas uz vienu rezultātu. Tas, ko mēs darām, ir kaut kur tā ap vidu. Jā, tad vēl ir viens moments, kuram jātiek pāri, jo – ja tu zini, ko tu dari, kāds tam ir mērķis, nekas un neviens nedrīkst tevi traucēt, vienalga, vai tur ir tūkstots cilvēku, vai viņi uzdod muļķīgus jautājumus, tas tevi nedrīkst traucēt, tu - dodies uz Bolderāju... Es nezinu, vai ir jābūt aktierim ar kaut kādām dotībām... Laikam jau ne. Mūs filmēja Rietumvācu televīzija Līgo vakarā – tādu pasākumu, kas saucās „Vasaras neziņa”. Un tur arī bija tā – šķiet, ka nekas nenotiek. Vesela brigāde atbraukusi filmēt, un nekas nenotiek! Līdz beidzot saprata īsto jēgu – vasaras saulgrieži, viss apstājies tādā kulminācijā, tādā smailē, un notiek Neziņa. Pēc šādiem un līdzīgiem pasākumiem visi personīgie līdzekļi ir izsmelti pilnībā un ieceres ir arvien grūtāk realizējamas, jo pieaug prasības pret sevi. Lai kaut ko īstenotu, jāiegulda arvien lielāki līdzekļi. Un kaut kā negribas atkāpties no tā, kas jau ir sasniegts, piemēram, kaut vai no kompjūtera pielietošanas. Varētu taisīt par labu ekoloģijai, noliedzot tehnoloģiju, taču negribas atteikties no tā, ko piedāvā tehnoloģijas evolūcija... Man ir tāds viedoklis pašreiz, ja tev nav ko teikt, tad darīt tikai darīšanas dēļ nav vērts, pie tā mēs arī cenšamies pieturēties. Man piezvanīja P.B. un teica: „Ir brīvs Planetārijs!” es pateicu JĀ, jo mums bija gatava svaiga aptuvenās mākslas koncepcija, un P.B. bija pārsteigts, ka mums ir gatava ideja. Šeit slēpjas šodienas mākslas problēma, - jo var atļauties uztaisīt visu. Tikai - vai tam visam ir kāds pamats, vai tā ir tikai kāda rotaļa? Man tāda rotaļa liekas O. Tilberga instalācijas. Tas ir ļoti apsveicams fakts, ka beidzot kāds no mūsu paaudzes māksliniekiem ir ienesis instalācijas „tautā”. Būtu interesanti, ja to darītu arī slaveni mūsu mākslinieki, kuri atteiktos no saviem tradicionālajiem žanriem – gobelēniem vai glezniecības un veidotu vides objektus, tur varētu iznākt zināmas kvalitātes. Domājams, ka situācijai pašlaik nav tādu objektīvu sociālu apstākļu, kas diktētu nepieciešamību pēc šādām pārvērtībām. O. Tilbergs varētu būt šī „ekoloģiskā” virziena pārstāvis, bet „tehnoloģiskais” virziens jau nav pārāks tikai tāpēc un ar to vien, ka seko ZTR un progresam. Tas ir pareizi. Skaidrs, ka iet pa ekoloģisko ceļu ir vieglāk. Mēs arī šogad aizbraucām uz Piebalgu, un izspriedām, ka neņemsim līdzi furgonu ar aparatūru, bet ierakstīsim visu akciju magnetafona lentē – ekoloģija pret tehnoloģiju. Divdesmitais gadsimts ar ZTR attīstību pavēra plašas iespējas dažādu māksliniecisko paņēmienu pilnveidošanai, jaunu virzienu un stilu attīstībai, par izejas materiālu ņemot mākslas darbam rūpnieciski ražotas klišejas, gatavus mezglus, priekšmetus un ne tikai. Par jauna mākslas darba pamatu varēja kalpot iepriekšradītie, ka to redzam pie Maksa Ernsta un citiem. Līdzīgas parādības var atrast mūzikā, kino. Šie paši principi izmantoti tavā Aptuvenās mākslas izstādē planetārijā... Jā, tas tā ir. Man liekas, ka šīs iespējas ir plašas un tās paplašināsies, - ņemot vērā to, ka ir personālie kompjūteri. Pagaidām tie mums pieejami mazā skaitā, bet jo vairāk kompjūteru mums būs, jo šīs iespējas būs plašākas. Rakstot mūziku, mēs nonācām pie tāda jēdziena kā aptuvenā māksla, kas bija pavisam negaidīti. Izmantojot kompjūterus, ar kuriem iespējams ierakstīt visu ļoti precīzi, līdz pēdējam ciparam, teiksim – no 23 līdz 27. Tad tur ir tāda vieta, kur vajag iedziedāt. Operators prasa, uz cik vajag iedziedāt? Es saku: aptuveni vajag šitā, un tas „aptuvenais” izrādās 24. bet es esmu viņu iedziedājis, kā protu. Tādā veidā radās aptuvenās mākslas koncepcija. Un tālāk tā tika pārnesta uz mākslu. Vienmēr kaut ko darot iznāk tā, ka rodas paralēlās idejas, kas attīstās neatkarīgi no galvenās idejas, tāpat kā no Bolderājas akcijas radās „Māja Bolderājā”. Vai atkal – rakstot mūziku kādai teātra izrādei, radās koncepcija par binokulārajām dejām, kas ir jau ārpus mūzikas ietvariem, tas jau ir rituāls. Mēs to gribējām novest līdz mākslas līmenim. Aptuvenās mākslas izstādē tas bija paredzēts, bet vienkārši pietrūka spēku. Uz kompjūtera bija acs, bet tas nebija tā realizēts, lai jebkurš varētu pienākt pie kompjūtera, nospiest podziņu, un viņam uzreiz parādās binokulāro deju programma... Neesam atmetuši vēl kādu cerību: mums ir gatavs klips televīzijai, to varētu parādīt televīzijā kā binokulāro deju piemēru. Tikai vajag vēl ieguldīt papildu darbu, izmantojot skaitļotāju tehniku, kvalitatīvi samontēt. Man šķiet, ka tajā brīdī tas bija Latvijā pirmais mūzikas klips, kas tika veidots ar skaitļotāja palīdzību. Tas bija 1986. gadā. Planetārija akcijas būtība vairāk uztverama ar jūtām nekā ar prātu... Var uzskatīt par pašmērķīgu manipulēšanu ar tehnisko aprīkojumu, saslēdzot vienā veselā kompjūterus, atskaņošanas, videotehniku, iesaistot dzīvo mūziku, bet viss kopā neapšaubāmi veido kaut kādu noteiktu skaņu. Savukārt Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas filozofijai ir vairāk sekundāra nozīme, jo, lasot šo filozofiju , noskaņa neveidojas... Tas jau varbūt ir tas galvenais, tas fīlings, lai iedotu cilvēkam impulsu. Piemēram, kāda meitene. Ja viņa otrā dienā saka, ka viņa nevar saprast, vai viņa bijusi kaut kādā sapnī vai realitātē, tad tā ir labākā atsauksme no visa pasākuma. Var meklēt kaut ko konkrētu un noteikti var arī atrast, varbūt kādas kompozīcijas likumsakarības. Var jau. Bet, tā kā viss „pasniegts” zem aptuvenās mākslas izstādes izkārtnes, viss tur ir vienreizējs, viss nepārtraukti mainās. Un lai visur būtu klāt, nepietiek, ka tu atrodies zālē. Jābūt arī kafejnīcā, jo arī tur ar paralēlā monitora palīdzību tiek demonstrēta daļa akcijas. Arī kafejnīcā izpaužas reakcija uz akciju, nu, piemēram, televizora ekrānā tiek rādīta filma ar mērkaķiem zooloģiskajā dārzā, un oficiantei no uztraukuma izlija kafija. Tā ka viss ir savstarpēji saistīts. Tad vēl. Faktiski jebkurš darbs ir ar kādu mērķi, kas tuvs pašmērķim. Vienalga, vai tā ir akcija, kas ilgst divas nedēļas, tāpat visi uz to neaizies... Tagad daudziem nepatīk runāt par ārzemēs aizgūtiem virzieniem, mēģinot automātiski nodalīt latviešu mākslu no kopējām mākslas attīstības tendencēm. Es pateikšu savu viedokli caur M.Poļa mākslas prizmu. Ņemot to kā piemēru – kur ir tas jaunais, kas atšķir viņu no „ārzemju virzienu atdarināšanas”. Polis ir postmoderns mākslinieks. Ko viņš mazāk vai vairāk svaigu pasaka šī jēdziena ietvaros, tur jau viņš sevi ir nodalījis no tā acīmredzamā, kur nav attīstības. Bet viņš ir ielēcis tur, kur tagad saistās kaut kādas cerības. Piemēram, Rietumos postmodernistiska mākslas diskusija ir pati aktuālākā lieta, kaut arī viņiem pašiem nav īstas skaidrības šī postmodernisma jēdziena tulkošanā. Bet, kad Rietumberlīnes mākslas kritiķi ieradās pie Poļa darbnīcā, tad viņi teica: „O, tas taču ir postmodernisms!” Jo tas, ko viņš dara, ir aktuāli. Šobrīd. Varbūt tā konkrēta izpausme, tas Bronzas cilvēks ir kaut kur redzēts, bet visas manipulācijas un paralēlas uztveres iespējas, daudznozīmība, kas tur parādās, - tās ir svaigas. Šobrīd Polis savā akcijā (jo tā ir akcija) iesaista visu publikas attieksmi, tieši ar to viņš piesaista. Viņš gaida reakciju uz savu „otro es”. Viņš ved Bronzas cilvēku cauri pilsētai un priecājas par reakciju, kas veidojas ap viņu. Es domāju, ka tas nav nekas jauns ne Eiropas, ne pasaules mērogā, bet pie mums, kā viņš to pielieto, tas ir kas jauns. Es jau domāju, ka Polis ar savu Ego būs visas iespējas izsmēlis, bet viņš cilvēku nokrāso bronzas krāsā un attīsta savu koncepciju tālāk, virzot to uz kaut kādu sociālu problēmu risināšanu, uz pārkārtošanos, vai vienalga, kā to sauc. Šim Ego parādās jauns sociāls konteksts. Mana pamatprofesija – arhitekts; pēdējā laikā arvien grūtāk paliek apvienot visas aizraušanās – arhitektūru, mūziku, akciju mākslu. Jā, nu reālās projektēšanas izjūtu varbūt esmu pazaudējis, bet, tā kā savā kantorī nodarbojos ar arhitektūras zinātni, manā uztveres laukā ir visas tās aktuālās arhitektūras problēmas, kuras dominē pasaulē. Tas, ka man nav viens saimnieks, bet daudzi, pat palīdz – vienā sfērā darbojoties, atpūties priekš citas. Par postmodernismu es informāciju ieguvu caur arhitektūru. Domāju – postmodernisms, kā tas varētu izpausties mūsu mākslā, tā varētu būt kaut kāda liela, globāla līnija, kas pašlaik jau eksistē, tikai tā nav teorētiski apzināta un kopā savilkta. Pasaules praksē diskusija par postmodernismu pagaidām notiek tādā filozofiskā līmenī. Kas tad seko pēc postmodernisma? Mēs zinām, cik tālu ir modernisms. Mēs mākam viņu nokritizēt. Bet kas seko pēc tam, kā konstruktīvi izveidot kaut kādu kopainu, tas jau ir diezgan problemātiski. Un šī problēma ir atklāta arī pie mums. Radīt ko jaunu nevar, balstoties tikai uz grāmatu un žurnālu informāciju. Tas nedod iespēju redzēt pasauli. Lai nonāktu skaidrībā, kas ir kas, ir jābūt pasaulē un jāredz reāli piemēri. Mums bija akcija uz Mākslas dienām – ar piepūšamām zivīm, bet viņas bija tik lielas, ka mēs nevarējām tās attransportēt uz Rīgu, aizvedām tikai trešo daļu, pēc tam viņas glabājām Anglikāņu baznīcā. Vēlāk vācām zivis projām un izveidojām akciju „Pārvākšanās”. Pirmās akcijas nesa sevī zināmu spēles momentu. Tās bija izklaidējošas. Pakāpeniski pārejot uz dziļāku koncepciju (un spēles dalībnieki zina šīs koncepcijas noteikumus un pakļaujas tiem), izkristalizējās doma, tādejādi vairāk attālinoties no pieauguša cilvēka spēles un tuvinoties tam, ko varētu nosaukt par mākslu, par akciju mākslu. Labi ir, ka mums izveidojušās tādas grupas, kurām ir pieejama videotehnika, piemēram. Vieniem ir vajadzība pēc jaunām izpausmēm. Mums, savukārt, vajag atrast savu ideju realizāciju. Tas mūs arī vieno. Pirmā videofilma „Cilvēks dzīvojamā vidē”, kurā vispār bija nenormāli meklējumi. Trīs dienu laikā bija jāuztaisa šī filma, ko mēs arī izdarījām. Izdevās atrast cilvēku ar videokameru. Jātēlo cilvēks-birojs vienā personā, kurš nepārtraukti sēž pie telefona, zvana, meklē, brauc kaut kur un gādā... Šī filma bija pusotru stundu gara, savukārt Bolderājas 1987. gada gājienu mēs iemūžinājām trīs stundas garā filmā, un šī filma pārsteidzoši labi „skatās”. Cilvēki, kas gājienā nebija piedalījušies, nosēdēja tās trīs stundas bez problēmās un noskatījās... Tāpēc mūsu saruna no šī viedokļa ir nepilnīga, jo bez filmas nevar gūt īsto priekšstatu par Bolderājas cikla akcijām. gaismas vēl nav tumsas lietus līst noguris lietus mēness nāk līdzi nāk sliede nāk līdzi nāk acu man nav ausu mutes man nav ceļš zeķu man nav kurpju kāju man nav un nepaliek kas tur. nāk miglā Bol „Bolderājas dzelzceļa blūzs” Jā, ir tāda doma sagaidīt 2000. gadu uz Bolderājas dzelzceļa... Tad man atliek tev novēlēt tikai laimīgu jauno (2000.) gadu ha-ha. Paldies. 1987. gada novembris |
SKAŅU IERAKSTI
FOTOGRĀFIJAS
PUBLIKĀCIJAS
VIDEO
|
