Aptuvenās mākslas darbnīcaVeto magazine #10 / 2008,52-57.lpp
Nemeklējot robežas starp to, kas ir māksla, mūzika, literatūra un kas nav, astoņdesmito gadu sākumā Latvijas kultūras ārēs kļuva pamanāmas nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas (NSRD) pirmās radošas izpausmes. Tie, kas ballējas deviņdesmitajos, varbūt atcerēsies 1997. gadā uzvesto Hardija Lediņa eksperimentālo operu „Rolstein on the beach” (režisors Regnārs Vaivars) – par terorismu, eitanāziju un atkritumu kaitīgumu. Kulta līmeņa akcija „Gājiens uz Bolderāju”, avangarda un „Aptuvenas mākslas” izstādes, Dr. Enesera binokulārie deju kursi, absurda romāns „ZUN” albumi „Kuncendorfs un Osendovskis” vai „Medicīna un māksla”, dziesmas „Resnie putni”, „Labrīt, putra”, „Ciku caku caurā tumba” varbūt ir pazīstamākie darbi, kas nāk prātā attiecībā uz NSRD, bet to, ka tas nepavisam nav viss, pēc gada varēs pārbaudīt Laikmetīgās mākslas centra izdotajā antoloģijā par NSRD. Reiz ne tik sensenos laikos dzīvoja Rūķis Jūnijs. Arī Magulaks, Brālis Anna, Tētiņš, Kurtumzls, skudriņas čaklkājītes, mežsargs Jūlijs, Ķīnas speciālisti Kuncendorfs un Osendovskis. Patiesībā vēl nesen dzīvoja arī Hardijs Lediņš un Juris Boiko, kuri droši vien zinātu pastāstīt, no kurienes šie dziesmu un pašdrukāto literāro burtnīcu varoņi uzradušies. Varētu arī pastāstīt, vai acu dejas, kuru austrumveidīgo mācību izstrādājis kāds Dr. Enesers (kura vārds aizdomīgi līdzīgs NSRD) un ko dejojam visu dzīvi, ir medicīna vai māksla. Vai arī to, cik ļoti Rūķis Jūnijs ir paša Hardija (kas sakrītoši dzimis un arī miris jūnijā) alter ego. Par pašu rūķi uzožams vien tas, ka „jūnijā Rūķis Jūnijs nebija neko padarījis, bet Jūlijs atnāca pēkšņi kādā lietainā vakarā un iespiedās bišu stropos un siena kaudzēs”, un Rūķim Jūnijam sākās personības krīze, par to, kam viņš vispār vajadzīgs un vai viņu nākamgad pieņems. „ZUN” 12. burtnīcā viņš pēkšņi transformējas no Pētera Ūķa uz Šķūniju, tomēr dziesmā „Fantasmagorija” dzirdams, ka viss beidzās daudz maz pieņemami, jo „pa taku no otras puses atnāca rūķis Jūnijs un Jūlija brālis Kazimirs”, kas varētu liecināt par mazu ģimeniski harmonisku kompromisu. Šo savdabīgi patstāvīgo tēlu radītāji 1982. gadā dibināja Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu, lai iepildītu dzīvelīgu noskaņu prātos un ķermeņos, atmosfērā, magnētiskajās lentās, videofilmās un ar rakstāmmašīnu drukātos papīros. Respektīvi – nodarbojās ar avangarda eksperimentiem mūzikā, mākslā un literatūrā, ko paši 1987. gadā definēja kā „aptuveno mākslu”. Nav iespējams viņus mēģināt salīdzināt ar kādu citu mākslas apvienību, nedz arī mēģināt klasificēt viņu aktivitātes un darbus kādos noteiktos mērogos, jo, neiekļaujoties vietējo mākslas formāciju katlā, viņu darbošanās asociējama ar avangarda un modernisma/postmodernisma tradīciju. Darbnīcā iesaistījās daudzi domubiedri un akciju, hepeningu, performanču dalībnieki – Imants Žodžiks, Mārtiņš Rutkis, Aigars Sparāns, Inguna Černova, Dace Šēnberga, Leonards Laganovskis, Roberts Gobziņš, Ieva Akuratere, Nils Īle, Daiga Mazvērsīte. Par NSRD vadošā dueta radīšanas spējam nebija nekādu šaubu, jo jau vidusskolas laikā abi puiši, mācīdamies vienā klasē, pašrocīgi izdeva žurnālu „Zirgābols”, par ko norāvās no drošības iestādēm, jo žurnālā tikusi aizskarta sarkanā krāsa, un tas bijis pārāk disidentisks. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc Jurim Boiko neizdevās iestāties augstskolā, bet tas turpmāk viņu nekavēja tomēr produktīvi darboties mākslas un literatūras jomā. 1973.gadā tapa jauns žurnāls – burtnīca „Vai cik zaļš lietussargs!”, kas iznāca vairākos asprātīgos vieneksemplāra numuros. Uz brūna ietinamā papīra vai rozā krītpapīra loksnēm ar rakstāmmašīnu tika drukāts romāns „ZUN”, kas ir ar neordināru radošu eksplozivitāti piesātināts septiņdesmito gadu beigu Hardija un Jura sacerējums. Savukārt, „Magulaks” ir līdz šim nekur nepublicēta „nedaudz fantastiska luga jaunatnei”, kuras tēli un sižeta līnijas rodamas skaņu lugā „Kāds un Magulaks”, kura kopā ar citiem bagātīgiem NSRD un Hardija mājas ierakstu studijas „Seque” resursiem ir pieejama www.pietura.lv . Māra Traumane, kas ir topošās NSRD antoloģijas un 2005. gadā izdotā absurda romāna „ZUN” redaktore, ir izrakusies cauri milzu mapēm ar Hardija un Jura atstātajiem oriģinālmateriāliem un atzīst, ka visi šķiet kolorīti un vērtīgi. Antoloģija solās iegult veikalu plauktos pēc gada, un tajā būs lasāmas īpašas intervijas ar bijušajiem darbnīcas darbiniekiem, analītiski Ilmāra Šlāpina, Pētera Bankovska un Jāņa Lejnieka raksti un hronoloģisks pārskats par NSRD darbiem. Bet šoreiz Veto lapās maziņa daļiņa no antoloģijas un vel mazāka daļiņa no visa NSRD paveiktā. Magulaks Fragments no Jura Boiko un Hardija Lediņa lugas „Magulaks” 1. cēliena 1.ainas. (Ierodas Vecmāmiņa,
apsēžas uz grīdas pie krēsla un dzied „Magulaka vecmāmiņas
dziesmu”) Magulaka vecmāmiņas dziesma Es esmu melna, maziņa, kājas man ir plikas. Tupu es pie skursteņa redzu ļoti slikti. Piedz. Ai, cik labi, ai, cik labi, Ka man mazdēls Magulaks! Ai, cik skaisti, ai, cik skaisti vecmāmiņas dziesma skan. Es esmu melna, maziņa, allaž pazūd brilles; neredzu, kur kāposti, neredzu, kur dilles. Piedz. Esmu melna, maziņa, neķemmēju matus. Smaržas es vairs nedzirdu...fui! Smaržas es vairs neredzu ... ne! Nejūtu, deguna man vate. Piedz. Esmu melna, maziņa, gaidu mazdēlu, kurš atnesīs man avīzi, tabaku un pienu. Piedz. (beigas – krā!) MAGULAKS (Atgriežas ar avīzi roka, īgni) Nolāpīts! Nevar nodzēst elektrību! VECMĀMIŅA Ko? Ko tu teici? Nekāds „nolāpīts”! cik reižu es tev neesmu mācījusi – „Naktstauriņa ēna!” NAKTS-TAU-RI-ŅA ĒNA, nevis „nolāpīts”. MAGULAKS Nu, naktstauriņa ēna, nu un tad! Vienalga nevar nodzēst. VECMĀMIŅA (Paņem lielās šķēres.) Neuztraucies. (Pārgriež kaut kādu vadu. Dzirksteles un dūmi.) Nebīsties. Tā gadās. Nāc tuvāk, es tev gribu šo to pavaicāt MAGULAKS Man ir apnicis. Man viss ir apnicis. Visu laiku tikai lidot un lidot. Un noskatīties no augšas, kā bērni iet uz skolu, kā viņi rotaļājas, kā viņi slido un spēlē bumbu. Man ir apnicis katru vakaru vienam dzert tēju un klausīties svilpienus, grāvienus un visādus citus trokšņus. Es gribu ar kādu draudzēties. VECMĀMIŅA Bet tad tev vajadzēs ari domāt par kādu, raizēties par kādu, kādam palīdzēt. MAGULAKS Es jau palīdzēju. Es salaboju bērniem slidkalniņu un šūpoles. Tur, tajā lielajā pagalmā. Un tad notupos kokā uz zara un gaidīju, kad bērni pasauks mani spēlēties. Bet viņi tikai šūpojās, smējās, mani neviens pat nepamanīja. ZUN Sakārtots 14 burtnīcās, kas drukātas ar rakstāmmašīnu uz šāda vai sārta ietinamā papīra. Rindu dalījums vai pareizrakstības principi šim darbam ir neaktuāli, jo visa būtība slēpjas tajā, ko gūst lasītājs, atkāpjoties no sevis ierobežošanas tradicionālos gramatiskos vai saturiskos rāmjos. Kādā Hardija mapē atrādās uz mazas papīra lapiņas ar pildspalvu un zaļu flomāsteru rakstīts šis, kas acīmredzot ir skice tēmai, kura neparādījās pašā grāmatā. Vēmiens teica vēmiens ko vēlies vaicāja Kurtumzls zāles kādas vemjamās teica vēmiens ko teica Kurtumzls vēmiens teica vēmiens nāk.
Pienāc rīt vai parīt tur nekā vairs nevar darīt teica
vēmiens. Bolderāja Gājieniem uz Bolderāju, kas aizsākās 1982. gadā, piemita simboliska rituāla nozīme. Tie nedrīkstēja notikt vienā un tajā pašā mēnesī, bet kad izbeigtos mēneši, tiktu atrasts kāds cits atskaites punkts. Gājiens mēdza sākties pie Hardija mājās Imantā, un parasti tika ievērota diennakts gaismas maiņas ritms – ja gājiens sākās vakarā, tad beidzās svīstot ausmai. Šos gājienus allaž vajadzēja kaut kā iemiesot, tāpēc radās gan gleznas, gan audio un video ieraksti un foto liecības, tāpat arī daudzos albumos parādījās dziesmas par Bolderāju. Šis teksts ir drukāts uz kāda bibliotēkas formulāra neapdrukātās puses. Kosmoss Diskotēka „Kosmoss” astoņdesmito gadu sākumā un vidu kultūras namā „Oktobris” Rīgas Sporta pilī vai Jūrmalas atrakciju pilī mēdza sākties, turpināties un beigties ar Hardija Lediņa asprātībām, kas tika iestarpinātas starp tolaik aktuālām un arī grūti pieejamām ārvalstu kompozīcijām kopā ar izklaidējoši izglītojošām komponentēm. Mapē starp Hardija pierakstiem atradās maza lapiņa rokrakstā, kas izskatījās pēc uzmetuma diskotēkas ievadvārdiem dzejā – tie skanēja tā: ”Kulturas namā Oktobris/ Vēl neviens nav nomiris, /Bet ikkatrs paspēt var/ Izdarīt to šovakar.” Leonards Laganovskis, kas bija diskotēkas administrators un dizainers, gan neatceras šādu panta nobeigumu izskanam kādā diskotēkā, tāpēc par ticamu gala variantu varētu uzskatīt uz citas lapiņas mazliet kārtīgāk sarakstītus un sanumurētus pantiņus, kurā noslēgums izmainīts uz mazāk ekstrēmu – „izdejoties šovakar”. |