VIŅŠ NEIET PROM, VIŅŠ PĪPĒ
"Diena"/Uldis Rudaks. 2006. gada 29. jūlijs
Visādām zvaigznēm piedēvētais teiciens "Dzīvo ātri, mirsti jauns un atstāj skaistu līķi" Hardija Lediņa gadījumā īsti neiederētos. Jo viņa dzīves ritms vismaz ārēji šķita tik lēns un nesteidzīgs, ka ar vienu dzīvi varētu arī nepietikt. Kaut vai tāda sadzīviska problēma kā atņemtas autovadītāja tiesības.
Cits būtu izmisīgi meklējis ceļus, kā tās izpirkt pirms termiņa. Bet Hardijs, mierīgi kūpinot savu mūžīgo cigareti un norādot uz pagalmā jau gandrīz sūnās ieaugušo opeli, teica, ka tiesību tagad neesot, bet pēc gada gan atkal būšot. Hardija sens sadarbības partneris un draugs, dzeltenais pastnieks Ingus Baušķenieks gan par to ātrumu domā citādi — Hardijs esot dzīvi ņēmis "ar lielajām karotēm", izslēdzot jebkādas bremzes: "Gāze un sajūgs — tas jā, bet bremzēšana noteikti viņam bija absolūti atslēgta. Viņš tik intensīvi to savu sveci dedzināja — tā kā ar benzīnu, lai laiku lieki netērētu. Kas viņam pa iekšu darījās un kas nebija no malas redzams, to es nezinu," saka Baušķenieks un atceras arī Hardija smaidu, ko nemaz nenācās redzēt tik bieži, bet, ja izdevās to izvilināt un ieraudzīt, tā bija kā balva. "Tās ačeles dzirkstīja tik skaisti, kā var dzirkstīt tikai cilvēkam ar ārkārtēju humora izjūtu."
Autovadītāja tiesības Hardijs tā arī nesagaidīja. Arī sev veltīto izstādi Manā mežā nav neviens, kas šomēnes bija skatāma izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā, ne. Hardija māte atklāšanā viņai pasniegtās puķes grib aizvest "parādīt" Hardijam. Mānoties izdodas atstāt Hardija suni Reju mājās, un braucam uz Lāčupes kapiem, jo kopš 2004.gada Hardijs savus ciemiņus gaida tur. Personīgi pats gan vairs nevienu neaicina kā agrāk, piezvanot un sakot: "Te Hardijs. Vai negribi atbraukt iedzert kādu vīnu?" Viņam garšoja sarkanais sausais. Markai un cenai nebija nozīmes.
NO PAŠA ROKĀM
Hardija māte pa ceļam uz kapiem izstāsta, ka arī dēls esot braucis tīri labi — reiz pat ar pilnīgi apsnigušu mašīnu ticis līdz Vecrīgai. Nolicis to pie Pulkveža vietā, kur nedrīkst. Vēlāk atgriezies pēc nospēlētas diskotēkas, un policisti jau priekšā. Jautā, kāpēc tik apsnigusi mašīna un kāpēc neatļautā vietā? Hardijs atbildējis, lai piedod, jo viņš esot mākslinieks, kuram drīzumā iznāks jauns disks. Policisti jautājuši, kā tad jauno disku sauks? "Dziļo ūdeņu sīkie vēzīši," Hardijs atbildējis, droši vien atplaukdams savā smaidā, pēc kā policisti zaudējuši spējas sodīt un secinājuši — droši vien tie vēzīši esam domāti mēs.
Kad Hardijs jau savā pēdējā mūža gadā aizvests uz Stradiņa slimnīcu, viņš teicis ārstei, ka ir nabadzīgs mākslinieks, kurš samaksāt nevar. Atteicies no kaut kādas kardiogrammas, kas, iespējams, pastāstītu, ka ar negantās pīpēšanas atmešanu vien nebūtu līdzēts…
Kaut jau dzīves laikā Hardijs bija pasludināts par leģendu, kuras audio un video darbi vērtējami kā novatoriskas un revolucionāras kultūras parādības, viņš pats pēdējos gados kā lūdzējs staigāja pa birojiem un krogiem ar saviem diskiem somā, mēģinādams tos par lētu naudu pārdot. Dažviet viņu nepazina un nesaprata, ko gan šis dīvainais vīrs ar pelniem piebirušo bārdu piedāvā, bet zinātāji labprāt izmantoja izdevību saņemt diskus no paša mākslinieka rokām un vēl palūgt autogrāfu.
Pēc izglītības Hardijs bija arhitekts, bet savā specialitātē viņš tā arī nav strādājis, ja neskaita darbu tūliņ pēc augstskolas beigšanas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūtā. Iespējams, ēku projektēšana Hardijam šķita pārāk šaura nozare — varbūt viņš gribēja projektēt ar daudz lielāku vērienu, neaprobežoties ar ēkām, bet ņemt celtniecības materiālu vietā visu, ko saskata acs un sadzird auss. Pašu dzīvi. Un viņš to lēni, bet neatlaidīgi arī darīja, veidodams telpu ap mums ar saviem skaņas un video darbiem, instalācijām un sevi pašu kā neiztrūkstošu, grūti nepamanāmu Rīgas saviesīgās ainavas sastāvdaļu un visbeidzot — ar cilvēku reakciju uz to visu. Tā arī pieder pie lietas.
NEPAZĪSTAMIE EFEKTI
Tādējādi jebkura Hardija aktivitāte bija izrāde, un dokumentētas tās turpinās un pārsteidz joprojām. Deviņdesmito sākumā, braucot uz Berlīni, Hardijs atstāja mātei Zilās govs izlasītes ar latviešu alternatīvo mūziku, lai viņa mēģina pārdot. Kādā veikalā nav ņemtas pretī un izbrāķētas, jo esot pārāk liels fons. Patiesībā tur pavisam apzināti šņācis Ogres ūdenskritums.
1982.gada dziesma Manā mežā nav neviens no tikko iznākušā albuma Dziesmas neuzrakstītai lugai jau izsaukusi Radio Naba klausītāju reakciju, jo visiem šķiet, ka tajā izmantotie palēninātas un peldošas atskaņošanas efekti ir defekti. Vairs jau nav kam paprasīt. Nav ne Hardija, ne viņa N.S.R.D. pārinieka Jura Boiko (traģiski gāja bojā 2002.gadā). "Jocīgi ir spēlēt uz skatuves dziesmas, kuru autori vairs nav pieejami. Ir tā mazliet… Bet būtībā vienā, otrā vai trešā veidā Hardijs radoši darbojās līdz pēdējam brīdim. Pat manā 2004.gadā izdotajā Latvijas gāzes remiksu albumā bija viens viņa darbs," saka Baušķenieks. Viņam Hardijs ir bijis autoritatīvs muzikālā ceļa rādītājs, pirmo Dzelteno pastnieku dziesmu un pat grupas nosaukuma autors, vēlāk arī līdzgaitnieks. Arī paša lielākā hita Milžu cīņa vārdi pieder Hardijam. Viņa pirksts ir arī Pastnieku virziena maiņa no Blondie un UB40 hitu spēlēšanas līdz oriģināldziesmām. Vienā vārdā varētu teikt — guru.
Abi Rīgas Politehniskā institūta studenti iepazinās, kad Hardijs spēlēja diskotēkas par klubu pārveidotajā Anglikāņu baznīcā. Tolaik bijusi vesela sērija par King Crimson ar izglītojošiem Hardija stāstiem par grupu starp muzikālajiem skaņdarbiem. Vēlākajos gados ar Baušķenieku nodibinājuši SIA Zilā govs, kas gatavoja radioraidījumus un jau pieminētās izlases. Viss beidzies ar abu domstarpībām un strīdiem vairāku gadu garumā — Hardijs pat mēdza dēvēt Baušķenieku par despotu, ar kuru kopā grūti kaut ko darīt. Toties ar Zilās govs partneri Kasparu Rolšteinu Hardijs pēc vairākiem gadiem turpināja veidot mūziku — operu Rolštein On The Beach, kas tika arī uzvesta Dailes teātrī, un audiostāstu Genādijs klauvē pie durvīm. "Mēs ar Hardiju ļoti labi sapratāmies. Muzicēt kopā ir ļoti skaists veids, kā draudzēties. Gan Hardijam, gan man ir ļoti patikuši kopdarbi — mūzika mums bija arī savstarpējās komunicēšanās veids." stāsta Kaspars Rolšteins.
BASĀM KĀJĀM PA STIKLIEM
Pēc 2001.gada Lediņš ar Baušķenieku atkal sadraudzējušies un svinējuši kopā Jāņus uz Hardija Imantas mājas pamatīgā koka balkona, kur katra reize ar grilēšanas atrakcijām draudēja kļūt par pēdējo. Kaimiņi par to gan uztraucās vairāk par pašiem svinētājiem, toties dzirdot telefonā varenā Hardija vārdus "Es šodien uz sava balkona cepšu gaļu", siekalas nevarēja nesaskriet mutē.
Baušķenieks kopā ar Hardiju regulāri braukājis uz Jūrmalu peldēties. "Kamēr es tur kaut kā ar savām mīkstajām pēdiņām staigāju, Hardijs ar visiem 150 kilogramiem tādā pilnīgā faķīra mierā čāpo, vai tur stikli vai kas. Es prasu, vai tev neduras? Tas tikai atmet ar roku kā par kaut ko absolūti nenozīmīgu," atceras Baušķenieks. Hardijs patiešām gāja kā tanks, un arī tāds šķērslis kā naudas trūkums viņu reiz neatturēja no mēģinājuma veikalā paņemt balzamiņu. Veikalnieki, protams, šajā rīcībā saskatīja zagšanas pazīmes un mākslinieku aizturēja. Hardijs pats noteikti tā nedomāja un bija priecīgs par tiem, kuri viņam ticēja. Jādomā, būdams vēl dzīvs, viņš tikpat vēsā mierā ignorētu jaunieviesto smēķēšanas aizliegumu Rīgas krogos. Hardijs spēlē diskotēku bez cigaretes zobos? Tas noteikti nebūtu iespējams. "Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē / Un visu laiku kaut ko iedomājas / Par frekvencēm, kas visiem pāri klājas / Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē / Viņš pats no sevis lielā kaudzē krājas / Un neatceras vairs, ka jāapstājas," — dziedāja Hardijs savā dziesmā no klasiskā albuma Medicīna un māksla.
Hardijam, neskatoties uz šķietamo biezādainību pret visu apkārt notiekošo, piemita spēja uzķert progresīvās tendences, kas parādījās mūzikā, un līdz pat mūža galam viņš prata tās pasniegt gan diskotēkās, gan savā mūzikā. Viņš pat skrēja laikam pa priekšu, un parasti viņa veikums lielākajai daļai cilvēku tā arī palika neizprotams. Jau septiņdesmito gadu vidū Hardijs interesējās par lietām, ko vidusmēra cilvēks vispār nav dzirdējis. Viens no piemēriem līdzās Arvo Pertam un Filipam Glāsam Hardijam bija Lorija Andersone gan kā mūziķe, gan performanču māksliniece. Daļēji no viņas Hardijs pārņēmis tās multimediālās izpausmes — astoņdesmito gadu vidū vienā no pirmajiem kinofestivāliem Arsenāls Planetārija (tagad pareizticīgo katedrāle) zālē mūsu skatītāji vispār varēja tikai iepazīties ar tādu jēdzienu kā videomāksla, bet Hardijs jau ar VHS kamerām tādu taisīja šeit, Latvijā (Dr. Enesera binokulāro deju kursi, Gājiens uz Bolderāju utt.).
Reiz intervijā Hardijs man teica, ka idejas viņš smeļoties no kosmosa, un nerealizētu darbu projektu šai pasaulei mantojumā atstātajās Hardija mapēs ir papilnam. Iedomājos, ja viņš būtu piedzimis gadus divdesmit vēlāk, vai šīs neparastās idejas varētu tikt izmantotas kādas reklāmas aģentūras darbā? Hardijam tad vajadzētu tikai ģenerēt idejas, un par to izmantošanu domāti citi. Tomēr jāšaubās, vai Hardijs būtu gatavs kaut ko darīt pēc pasūtījuma. Un diez vai visam, ko viņš izdomātu, materializējoties reklāmā un nodrošinot autoram labu peļņu, kosmoss turpinātu tik dāsni mētāties ar ideju zibeņiem.
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, kad tapuši Hardija pirmie darbi, mūzika un māksla bija vienīgās jomas, kur izpausties, un pat tās vara kontrolēja. Tiesa gan, ne visus savus darbus Hardijs tiražēja un izplatīja. Ierakstīta, bet tikai fragmentāri dažos N.S.R.D. un Dzelteno pastnieku darbos izmantota ir "nedaudz fantastiskā luga jaunatnei" Magulaks. Lentēs slēpjas vēl virkne dažādu ierakstu. Dažos vēl bērnībā piedalās arī Hardija dēls Pēteris, kurš tagad saņēmis labu piedāvājumu braukt strādāt pie Bila Geitsa. Ir ieraksts, kur Hardijs 1962.gadā dzied zviedru tautasdziesmu. Hardija mamma Rute, tulkotāja no skandināvu valodām, gribējusi dēlam iemācīt zviedru valodu, bet nav izdevies.
Ja Hardijam uznāca depresija, viņš nedarīja neko, ne ar vienu negribēja runāt un viss bija jāzina mammai. Arī jāpieslēdz atpakaļ telefons, kad Hardijs to izlūdzies, — viņam taču vajag sazvanīties ar cilvēkiem. Kādreiz mamma lūgusi Hardijam kaut ko izdarīt, bet viņš atteicis — vai tad tu pati to nevari?
NEZINĀMIE DARBI
Kādā kastītē diskos glabājas Hardija etnodiskotēka, ar striķiem sasietas lentes, kurās noglabātais oriģinālmateriāls jau pārdzīts vieglāk lietojamā digitālajā formātā. Līdz ar to jau pašlaik šauram lokam un, iespējams, vēlāk arī plašākām masām būs pieejami tie darbi, kurus Hardijs pats savas dzīves laikā nevienam nav rādījis. Piemēram, piecpadsmit gadu vecumā 1970.gadā veidotas Vecgada intervijas ar mājiniekiem, ieskaitot dzīvniekus — tolaik Hardijam bija suns Čalis.
Mīlestība pret dzīvniekiem jūtama arī šajās līdz mūsdienām saglabātajās intervijās, kur Hardijs uzdod jautājumus arī par attiecībām ar mājas četrkājainajiem iemītniekiem. Hardija radošā dzirksts jūtama jau šajās sarunās, un arī kāds no intervējamajiem, Hardija ierosināts, visai atraktīvi stāsta par atriebību kaķim pēc tam, kad tas bija ielīdis portfelī un apēdis 400 gramus maltās gaļas: "Es viņu kaitināju ar baldriāniem un nedevu viņam tos."
Astoņdesmitajos gados Hardija intervijas ar mūziķiem un māksliniekiem bijušas lasāmas Liesmā, bet reiz Dadzī ticis publicēts Valda Luksa dzejolis, kurā autors sūdzējies, ka nevar gulēt, jo Hardijs Lediņš un Mārtiņš Rutkis trokšņojot ar savām diskotēkām. Hardijs atnācis ar šo žurnālu mājās tik priecīgs, "it kā būtu nopircis jaunu suni", atceras māte. Prieka avots bija fakts, ka savā dzejolī Hardiju pieminējis šis Padomju Latvijas dzejnieks, gribēdams diskžokejiem ieriebt, bet patiesībā Lukss uztaisījis viņiem reklāmu.
Kastēs glabājas Kuncendorfa un Osendovska, jau pieminētā Magulaka manuskripti, dažādi Viltus pastnieka dzeltenā tekstu varianti, vietām iespīdas dažādas prātulas, piemēram: "Cilvēks — izpļautās takas mērs." Ar roku un rakstāmmašīnu rakstīti teksti par ārzemju grupām, ko Hardijs gatavojis savām diskotēkām. Pie sienas glezna, kur Hardijs redzams uz Ventspils mola. Hardija māte nesen to kaut kur atradusi un nopirkusi. Viņa stāsta, ka pēc Hardija aiziešanas gadu nav gājusi viņa istabā iekšā. Tagad būšot remonts jātaisa. Savulaik par to runāja arī Hardijs. Uz nenodegušā balkona iznāk kaķis — pagājušovasar apakšējam kaimiņam viņš esot apēdis trīs kanārijputniņus. Nav šaubu, Hardijs savu smaidu mantojis no mātes — tāpat smaida arī Rute, kad stāsta kaut ko aizkustinošu. Kaut vai šo vienkāršo faktu par kanārijputniņu likteni.
