Ambientā mūzika
Literatūra.Māksla.Mēs –1997/17.jul,10-11.lpp
PDF ~434Kb
Tiekamies Hardija Lediņa un Kaspara Rolšteina operas Rolstein on the Beach sakarā, kas ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu, kopā ar saistošām akcijām jau vasarā, divus uzvedumus Dailes teātrī piedzīvos jau septembrī...
Sarunā piedalās arī uzveduma režisors Regnārs Vaivars, kuratore Solvita Krese. Vēl daži draugi un izpildītāji klātienē un neklātienē.
Komentāra vietā
Tas nav nemaz tik vienkārši. Satiekas trīs džeki – viens neiedomājami labsirdīgs, ar drosmīgu fantāziju apveltīts, otrs – mazliet skeptiskāks un ciniskāks, bet trešais – jauns, skaists un noteikti arī talantīgs. Viņi satiekas, jo viņiem patīk kopā izdomāt dažnedažādākās lietas, kopā laist muļķi un sapņot pār tādu kategoriju kā māksla, kas, kā zināms, kopš laikiem, kad tā vairs nepieder tautai, ir diezgan plašs un grūti definējams jēdziens.
Vienam patīk būt interesantam, otrs varbūt ir mazliet pašpārliecināts, bet varbūt tā ir tikai maska, un lai pagaidām tā paliek mīkla, kā arī tas, kurš ir kurš un kāds nu kurais ir īstenībā, jo to nebūt nav tik grūti uzminēt un pieņemt, ka Hārdijs pats kā parasti visu, ko viņš dara, domā nopietni, un ka ir viens brīdis katra dzīvē, kad, saskāries ar Lediņa sindromu, cilvēks kādu brīdi no tā nemaz nevar atteikties, ja tikai viņā strāvo kaut mazākā cerība par avangarda apgaismojošo ceļubr.
Lediņš savās filmētajās un nefilmētajās akcijās, ko zinātniskā valodā sauc par perfomancēm vai vienkārši procesiem, atļaujas būt nežēlīgi pašironisks. Tā ir patiesa pašapliecināšanās, alternatīvā māksla, kas Latvijā vēl nav bagātu, labi nodrošinātu, no sabiedrības normām nogurušu pilsoņu bērnu vai neatzītu talantu aizraušanās, un Lediņš neapšaubāmi ir avangarda patriarhālais sākums, kas zina apliecināt, ka katrs inteliģents cilvēks, no klasiskas mākslas un mūzikas ceļiem nokusis, drīkst to gan piekopt, gan pēc tam ilgoties un to pielūgt.
Sākuma ainas
Režisors: Tas bija kādā deviņdesmit otrajā gadā. Es pavadīju Hārdiju uz autobusu un domāju, kāpēc ir tāda opera Einstein on the Beach, bet nav Rolstein on the Beach.
Korespondente: - Un kam tai OPERĀ vajadzēja notikt?
Hardijs: - Sākumā - Rolšteins pludmalē.
Korespondente: - Tas jau toreiz bija skaidrs.
Režisors: - To vēl nevarētu nosaukt par skaidrību.
Hardijs: - pagāja kādi četri gadi.
Korespondente: - Visa tā padarīšana brieda.
Hardijs: - Nē, nekas nebrieda.
Rolšteins: - Mēs atkal satikāmies pie autobusu pieturas. Un tas viss bija tāda vārdu spēle. Mēs nemaz nedomājām, ka to kādreiz vajadzēs uzvest, bet deviņdesmit sestajā gadā Sorosa fonds atzina šo OPERU par labu esam.
Hardijs: - Bijām mājās jau sākuši rakstīt mūziku un meklēt materiālus libretam, ar tādu nodomu – tad jau redzēs, kas tur būs.
Korespondente: - Un kas tur būs?
Hardijs: - Tās būs atkritumu vedēja halucinācijas.
Reālais maršruts
Korespondente: - Tātad – pirmais cēliens. Pirmā aina.
Režisors: - Tā jau to nemaz nevar pateikt. Pirmais ir arī pēdējais.
Rolšteins: - Tēma saistīta ar lībiešu tautu, tās izmiršanu.
Režisors: - Mūsu draudzene ir lībiete.
Hardijs: - Moto ir: kas nav mīlējis lībiešu meiteni, mīlējis nav nekad.
Rolšteins: - Visa OPERA sastāv no kādām divdesmit novelītēm, tās nav garākas par trim četrām minūtēm, un mēs tās saucam par skatiem. Ir skaidra leģenda, kas saista šīs ainas un darbojošās personas. Un miskastniekiem ir piedēvēta nedz nievājoša, nedz slavinoša nozīme. Tas ir reāls maršruts Zemgales priekšpilsētā - maršruts Nr.20, atkritumu konteineru izvešanai.
Korespondente: - Un tomēr, kas notiks uz skatuves?
Režisors: - Visu laiku – kas notiks, kas notiks. Nekas jau īpašs tur nenotiek. Tas viss tur lēnām virzās, un ar to libretu ir tā – es tur visu laiku meklēju to Rolšteinu, bet nevar atrast. Es jau ceru, ka beigās viņš tur parādīsies.
Korespondente: - Bet parasti jau uz skatuves kaut kas ir jādara? Vai tā būtu improvizācija operas žanra līmenī?
Režisors: - Tā nevarētu būt improvizācija. Lieta jau ir tāda, ka tā ir asociāciju plūsma un tāpēc ir grūti pastāstīt, kas tur notiks.
Korespondente: - Kaut kādas fiziskas akcijas taču veicamas arī asociatīvā plūsmā. Ja nu neko vairāk, tad vismaz jāstaigā apkārt vai jāsēž pie galda.
Režisors: - Jā, viņi staigā apkārt un sēž pie galda. Viņi tur dzīvo, un par to arī būs šis stāsts.
Korespondente: - Vai konflikti sižeta norisē ir paredzēti?
Rolšteins: - Cilvēkam jau visu var izskaidrot, un mēs pret to arī vēršamies. Tas ir kolektīvs darbs – vārda OPERA interpretācijā.
Režisors: - Ir apmēram tā, kad es klausos mūziku – man rodas asociācijas. Kad es lasu libretu – notiek tas pats, un tā es izdomāju bildi.
Gleznas un centrālie tēli
Rolšteins: - Tie būs asociatīvi gleznojumi, kas, tāpat kā tie iedarbosies uz skatītāju. Nākamā bilde notiks jau skatītāja galvā. Asociācijas nosaukt nevar.
Korespondente: - Bet kā tad jūs to pateiksiet aktieriem, kas viņiem jādara?
Režisors: - Aktieri jau mums tādi, kas sapratīs, viņi turpinās šo procesu tālāk, papildinot to ar jaunām asociācijām. Īstais mēģinājumu process notiks pēdējās dienās, bet ar aktieriem mēs jau esam tikušies.
Korespondente: - Vai mēs nevarētu izpaust vismaz galveno lomu tēlotāju vārdus? Un kādi ir šīs tikšanās rezultāti, vismaz tā, pēc sajūtas.
Režisors: - Man patika, un tas laikam ir pats galvenais šajā situācijā. Izpildītāji lai pagaidām paliek neatklāti, bet vienu es varu teikt – lībiešu meitenes lomā būs lietuviešu meitene Aurēlija Aunužīte.
Hardijs: - Mēs varētu izsludināt lasītāju konkursu – kas Rolšteina OPERĀ būs citi aktieri, kas vēl piedalījušies? Bet tiem, kas būs atminējuši pareizi, brīvbiļetes uz pirmizrādi.
Korespondente: - Kā tad sastāv tās lietas ar tekstiem?
Rolšteins: - teksts, protams, sastāv no burtiem, un ir gatavs. Varbūt tā pat ir lībiešu valodas interpretācija, un, ja būs iespējams, mēs noteikti piedāvāsim arī sinhrono tulkojumu.
Režisors: - Viss jau nebūs lībiešu valodā, lai nabaga latviešu cilvēks vismaz var saprast, par ko ir runa.
Rolšteins: - Es ceru, ka cilvēkiem patiks, jo tas jau ir domāts cilvēkiem un vismazāk tas ir domāts mums.
Režisors: - Es pat nevaru iedomāties nevienu cilvēku, kam šī OPERA nebūtu domāta, cilvēku, kas to varētu nesaprast. Tā ir par visu un par visiem.
Korespondente: - Bet ja nu viņi visi to nemaz nezina.
Rolšteins: - Tad uzzinās. Mēs jau tomēr esam pietiekami nopietni cilvēki.
Hardija garāmbraucošo tramvaju sindroms
Hardijs: - uz mani, teiksim, visstiprāk iedarbojas garāmbraucošie tramvaji, tad es rakstu mūziku. Tas taču skatītājiem būs saprotams.
Režisors: - Ja jūs man jautāsiet, vai viņi lībieši paši zina, ka viņi ir iesaistīti šajā pasākumā, tad es teikšu nē. Tad jautājums varētu būt tāds, kāpēc lībieši to nezina, kāpēc viņi nav iesaistīti procesā. Un atbilde atkal ir tāda – tā viņu lieta jau ir tik ĻOTI, ka viņi ir baigi švakie palīdzētāji. Tātad es gribu teikt , ka vislabāk par lībiešiem var pateikt tie, kam ar lībiešiem vispār nav nekāda sakara. No malas vienmēr viss ir labāk redzams. Ar visu tas ir tā. Un visi pārējie tur arī būs, arī latvieši. Bet ar tiem jau ir tas pats.
Rolšteins: - Lībieši teic, ka Rīgā viņi dzīvo tādā kā trimdā.
Korespondente: - Un jūs paši arī dzīvojat trimdā?
Rolšteins: - Uz šo jautājumu grūti atbildēt.
Režisors: - Man kādreiz bij’ padomā apkopot dzejoļu krājumu – seši Zolitūdes gadi. Tas jau ir tas pats, un vēl visu pārveidojot ...
Korespondente: - Jūs turaties kopā.
Rolšteins: - Mēs parasti kopā pusdienojam.
Režisors: - No rīta sazvanamies, vakarā atkal, lai pastāstītu, ko katrs ir izdomājis.
Korespondente: - Vai atliek arī laika kaut kam citam?
Režisors: - Švaki jau ir, es nevaru sekmīgi nokārtot eksāmenus Kultūras akadēmijā. Esmu pārāk aizrāvies. Paskatos visus tos jautājumus un domāju, cik tas viss ir muļķīgi, salīdzinot ar to, ko mēs tagad darām.
Rolšteins: - Es tikai gribu teikt, ka mēs nekādā ziņā negribam nostāties pret zinātnes attīstību. No Regnāra (skat. Režisors – I.B.) varētu iznākt gluži labs zinātnieks. Atcerēsimies, ka Einšteins skolā fiziku mācijās uz trijniekiem. Vispār jau vienīgajam no mums trijiem tāda praktiskā profesija ir tikai Hardijam – nu tāda, ar lieliem pasūtījumiem. Galu galā gadsimts ir pierādījis, ka mākslai ir jāiet rokrokā ar naudu. Mēs jau arī savus līdzekļus ieguldām mākslas darbā.
Korespondente: - Bet vienīgais pelnītājs ir Hardijs!
Pienāk Raimonda Vazdika
Raimonda: - Es tomēr gribu pateikt par Hardiju. Iemīlēju viņu pirms gadiem astoņiem. Viņš mani uzaicināja braukt līdzi uz Ķīli, uz jaunā avangarda mākslinieku izstādi, un mēs vēl ilgi pirms tam filmējām dažādus apšaubāmus videoklipus. Tolaik Hardijam bij modē acu dejas. Mirkšķināšana. Es to nemaz nepratu, un viņš mani šausmīgi dīdija. Jāteic, ka es nesapratu, kam tas ir vajadzīgs. Bet Hardijs toreiz ar to mirkšķināšanu aizbrauca uz Parīzi. Laikam jau es neizpratu vienu lietu, ka Hardijs ir avangarda tēvs un viņam nevajag uzdot muļķīgus jautājumus, bet viss ir jādara tā, kā viņš saka. Tās bija Hardija binokulārās dejas, bet man vistuvākie ir viņa gājieni uz Bolderāju. Pēc tam es gāju arī pati. Viena un ar saviem draugiem.
Rolšteins: - To jau var darīt jebkurš, kas tad tā par mākslu?
Raimonda: - Tagad jau jebkurš, bet tolaik tas bija ļoti populāri. Visi modīgie jaunieši gāja uz Bolderāju. Hardijs. Viņš ir ļoti labsirdīgs un ļoti talantīgs, un visvairāk man patīk mētelis, kurā viņš staigā savos ART projektos, tāds ļoti apšaubāms mētelis. Tā es pazīstu Hardiju.
Korespondente: - Hardij, ieminies kaut ko par sevi!
Hardijs: - Ko tad lai es tā ieminos? Avramecs mani iepazīstināja ar pianistu Ļubimovu, un tā tas sākās ar visiem tiem avangarda pasākumiem.
Kuratore: - Kā tu iepazinies ar Valdi Poikānu?
Hardijs: - Viņš toreiz nebija ne resns, ne tievs, un es sapratu , ka man tāds vidēja izmēra cilvēks labi varētu noderēt, jo visi mani draugi bija vai nu tievi, vai resni.
Kuratore: - Cik reižu tu gāji uz Bolderāju?
Hardijs: - Mākslas vēsturē ir iegājuši astoņi tādi gājieni. Bet vispār jau tas sākās tikai tāpēc, ka mēs ar Juri Boiko kaut kā gribējām satikties, bet mūs vienmēr šķīra Bolderājas dzelzsceļš. Toreiz jau mēs vēl nezinājām, ka tā arī ir mākslas vēsture., ko mēs tur darām.
Kuratore: - Bet kā tas kļuva par mākslas vēsturi?
Hardijs: - Tas notika, pateicoties vācu mākslas kuratoriem, kuri to novērtēja kā mākslas pasākumu. Un tad jau arī visu citu zemju kuratori to uztvēra tāpat.
Kuratore: - Kā tu iepazinies ar Kasparu (skat. Rolšteins. – I.B.)?
Hardijs: - Viņš vienkārši bija apmaldījies, un nebija neviena cita, kas varētu viņu pavadīt uz autobusa pieturu.
Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca
Astoņdesmito gadu vidū šeit bija tāda ļoti aktīva radošā gaisotne. Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca eksperimentēja ar dažādiem medijiem. Mēs sākām ar mūziku. Tad bija akciju māksla, un pie tā visa klāt vajadzēja vēl kaut ko. Toreiz Rīgā parādījās pirmās videokameras, un mēs izlēmām , ka visos šajos procesos ir vajadzīgs arī videomedijs. Pati darbnīca laikam radās astoņdesmit otrā gada septembrī, kad mēs ar Juri Boiko aizbraucām ciemos pie Dzeltenajiem pastniekiem un tur ierakstījām savas pirmās dziesmas, arī pirmo hītu – Cik cak caurā tumba.
Raimonda: - Tev vēl bija zilās govs periods!
Hardijs: - Bija gan, tikai ātri izbeidzās, jo es aizbraucu uz Vāciju un mani kompanjoni palika Rīgā. Sazvanīt viņus varēja tikai pa nakti, un visa tā lieta ļoti ātri noplaka. Es viņus regulāri modināju, un viņi apvainojās.
Kuratore izjautā nopietni
Kuratore: - Vai jūs OPERAI tekstu un mūziku rakstījāt kopā ar Kasparu?
Hardijs: - Viņš pierakstīja vienu teikumu, un es nākamo, vai atkal katrs pierakstīja otra uzrakstītajam vārdam klāt nākamo vai beigas. Toreiz mēs tā sēdējām un dzērām tetrapaku vīnu. Tas bija The best vine for everyday drinking. Un tā mēs dzērām vīnu un gudrojām to libretu. Mūziku tāpat. Kad es mājā kaut ko biju kompjūterā uztaisījis, atnāca Kaspars. Viņš tūlīt aizgāja pēc aliņiem... Nē, pēc aliņiem gāju es, bet viņš tikmēr jau bija pilnveidojis to, ko es biju uzrakstījis.
Kuratore: - Vai tev bija tāda sajūta, ka šī OPERA tiks novesta līdz galam?
Hardijs: - Mēs to darījām sava prieka pēc, un galvenais jau bija tas, kā tas viss tapa.
Kuratore: - Tu esi strādājis kā arhitekts?
Hardijs: - Desmit gadus esmu bijis arhitektūras teorētiķis, rakstījis traktātus par mūsu slikto arhitektūru. Rakstus tolaik sūtīja uz Maskavu un izdeva krievu valodā.
Kuratore: - Tāpēc tev tas viss tik ātri apnika un tu pievērsies mūzikai.
Rolšteins: - Nē, viņš izdeva avīzi Zirgābols.
Hardijs: - Vislabāk par avīzi varētu pastāstīt Juris Boiko, kurš tikko te ap stūri aizgāja.
Kuratore: - Tad stāsti par saviem portretiem.
Hardijs: - Pārsvarā jau es strādāju ar video un ar skaņām.
Rolšteins: - Nav taisnība. Tu teici, ka septiņdesmit sestajā gadā esi izstādījies akvareļu izstādē ar septiņdesmit trešā gada akvareli.
Hardijs: - Tas nebija portrets. Tā bija ainava.
OPERA ROLSTEIN ON THE BEACH
leģendas sākums
ATKRITUMU ŠOFERIM BANKOVSKIM, BRAUCOT MARŠRUTĀ NR. 20, KĻUVA SLIKTI. VIŅŠ ZAUDĒJA SAMAŅU UN IZKRITA NO AUTO. ŠOFERIS BANKOVSKIS REDZĒJA HALUCINĀCIJAS – VIŅA VĪZĪJĀS DARBOJĀS KOSMOPOLĪTISKAS PERSONAS, TRANSCENDENTĀLAS BŪTNES, KĀ ARĪ VIENKĀRŠI CILVĒKI, KURI TO PAT NENOJAUTA.
