Ardievas Hārdija Lediņa smaidam

Nedēļa/DELFI 02. jūlijs 2004 00:24


Hārdijs Lediņš, aizejot mūžībā, kārtējo reizi var pasmaidīt — reiz pienācis brīdis, kad citiem bez izvairīšanās jāpasaka kaut vai tas, kāda mākslas žanra pārstāvis viņš īsti bijis.

Tie, kurus pirms ceturtdaļgadsimta sajūsmināja uz magnetofoniem veiktās miksēšanas uzvaras gājiens, teiks, ka diskotēka “Kosmoss” bija viena no labākajām. Nedēļraksts “Literatūra un Māksla” savos slavas laikos uzskatīja, ka Hārdijs varētu gan daudz vairāk rakstīt par arhitektūru un mākslu vispār.

Lediņš atradās tajā radošās domas epicentrā, kurā uzplauka grupas Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca un Dzeltenie pastnieki — Latvijas pagrīdes mūzikas galvenie etaloni. Mākslas zinātnieki var steigties secināt, ka Hārdijam Lediņam ir absolūti paliekoša vieta gan multimediju, gan performance žanrā.

Viņš ģenerēja neskaitāmas idejas, ļaujot uz sevi palūkoties, no kāda redzesleņķa vien vēlamies. Un ja nu kādam iekritīs prātā ieklīst viduslaikos, lai vilktu paralēles ar talantīgiem daudzprasmju cilvēkiem, tad uzreiz ir vērts atcerēties, ka Leonardo da Vinči savu prasmju sarakstā glezniecību minēja kā pēdējo.

Fragmentizēt Latviju

Salīdzinājums sava patosa dēļ gandrīz nevietā — ar Hārdiju iepazinos Ingus Baušķenieka dzīvoklī (trijatā veidojām raidījumu neko nemaksājošai radiostacijai) tajā ērā, kad katram intelektuālim bija pienākums ne vien pārzināt postmodernisma baušļus, bet arī prast tos īstenot dzīvē.

"Hārdijs Lediņš jau 80. gadu sākumā bija ļoti labi informēts par norisēm Rietumeiropas mākslā," uzsver dzejniece Liāna Langa, kura pēdējos piecos gados kopā ar Lediņu strādājusi pie vairākiem viņa ierosinātiem projektiem. "Tas, ka viņš šajā laikā Latvijā šķietami atradās ārpus mākslas konteksta, absolūti nenozīmē, ka viņš atradās ārpus pasaules mākslas konteksta."

Reklāmas firmas “Zoom!” mākslinieks Ēriks Stendzenieks atceras, ka, atrodoties padomju armijas rindās, viņš no Latvijas saņēmis žurnālu, kurā sīki aprakstīts Lediņa gājiens uz Bolderāju — ar olu iestādīšanu zemē. Daudziem svētku gājienu un episku koncertu ērā šāda akcija šķita nesaprotama.

Liāna Langa pati bija līdzdalībniece dziesmās iemūžinātajam pārgājienam uz Bolderāju. Tas notika 2002. gadā — par godu Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas 20. dzimšanas dienai: "Galvenā ideja bija — ejot gar vecajām dzelzceļa sliedēm, vērot, kā, saulei austot, mainās gaismas un kā mostas daba. Hārdijs bija organizējis — tas bija pat mistiski savā skaistumā — orķestri no Latvijas Nacionālās operas. Saulei austot, Lieldienu rītā Spilves pļavā stāvēja četri vīri un pūta mežragus."

Lediņš pārgājienos uz Bolderāju, protams, nedevās ar frēzētāja sejas izteiksmi — tie bija mēģinājumi fragmentizēt (viens no postmodernisma pamatpostulātiem) Latviju; no otras puses — kas gan varēja būt dabiskāks kā savas zemes vietvārdu slavināšana. Tieši pateicoties NSRD un “Dzeltenajiem pastniekiem” vārds Bolderāja ieguva modernā mīta zemtekstu.

Tādas mūzikas PSRS vēl nebija

"Hārdijs Lediņš bija visai unikāls tips," stāsta slavenais Krievijas muzikologs Artemijs Troickis. "Pirmkārt — mūziķis, otrkārt — intelektuālis, treškārt — konceptuālists, ceturtkārt — Rīgas avangarda scēnas katalizators.

Hārdija konceptuālai pieejai mūzikā viņa darbības sākumposmā Padomju savienībā nebija analogu — vismaz Maskavā vai Pēterburgā ne. Rīga faktiski kļuva par vienu no ievērojamākajiem elektroniskās mūzikas centriem — par to lielākoties jāpateicas tieši NSRD, “Dzeltenajiem pastniekiem”, Robertam Gobziņam. Lediņš bija apsteidzis savu laiku, vienlaikus paliekot vienaldzīgs pret komerciālajiem panākumiem."

Tīģelī, kurā burbuļoja NSRD un “Dzelteno pastnieku” skanējums, būtiski ingredienti bija jaunais vilnis un vācu krautroks. Ja gribam precizēt, tad no aparātiem un no visa pa rokai esošā tika "izvilktas ārā" visdažādākās alternatīvās iespējas, ko labdabīgajai un pareizskanīgajai estrādei ne prātā nenāca meklēt. Faktiski tā bija 70. gadu ierakstu tehnoloģija, ar kādu pasaulē strādāja vēl pirms daudzceliņu ierakstu parādīšanās.

Hārdijs Lediņš un viņam apkārtesošie minimālistiskās elektronikas domubiedri uzskatāmi par tipiskiem mūzikas pašizplatīšanās ēras pārstāvjiem. NSRD un “Dzelteno pastnieku” leģendārajos ierakstos māksla reproducējās tīrā, ražošanas procesa nepastarpinātā veidā. Jaunvilniskais melodiskums, niansētie aranžējumi un izteiktā muzikālā inteliģence fascinēja."

Patlaban mūzikas centrs fonā atskaņo Hārdija producēto izlasi “Zilā govs 1”. Paredzēta 90. gadu sākumā pēc jaunām vēsmām izslāpušajam mūzikas baudītājam — apreibinoša, stereotipus lauzoša (varbūt veidojoša — tolaik?), gandrīz bez četrrindēm — tā skaidri norādīja alternatīvās mūzikas spēku.

Pēc tam, kad Hārdiju aizvedu uz Latvijas Radio Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijas istabu, uz durvīm rakstītais Superletiņš pārvērtās par Superlediņš. Aiz “Zilās govs” neslēpās grandiozs mārketinga plāns, mērķauditorijas aprēķins, visdrīzāk Hārdijs ar domubiedriem centās mainīt Latvijas popmūzikas reljefu. Taču drīz vien notika likumsakarīgais — triumfēja kāzu ansambļu izpildītie šlāgeri, bet pašā popmūzikā uzvarēja centralizācija.

"Hārdija Lediņa aiziešana ir nopietns zaudējums," secina Artemijs Troickis. "Kādu laiku mūsu attiecībās bija pārtraukums, taču divu pēdējo viņa dzīves gadu laikā ar Hārdiju atkal sākām komunicēt, klausījos šī bezkompromisa mākslinieka jauno mūziku. Šeit jāizceļ viens pluss un mīnuss: pluss ir tas, ka Hārdijs Lediņš nekomercializējoties palika uzticīgs 70. gadu beigu un 80. sākuma mūzikai; mīnuss — viņš vai nu neatrada spēkus, vai arī bija par slinku, lai izmantotu iespējas, ko pavēra elektroniskās mūzikas popularitātes pieaugums."

Liāna Langa: "Domāju, ka viņa devums ir izcils arī tādēļ, ka viņš bija milzīgs apkārtstaigājošs. Tas, ko viņš darīja, nebija nošķirts no viņa filosofijas, no viņa personības. Viņš praktizēja optimismu, patiesu interesi par līdzcilvēkiem, lielā mērā viņš bija dzīves mākslinieks, visa viņa dzīve bija mākslas darbs. Hārdijs Lediņš, tāpat kā Jozefs Boiss, pats bija māksla, un viss, ko viņš darīja, bija māksla. Es pieļauju, ka mūsu sabiedrībā viņš bieži vien bija arī nesaprasts."

Hārdijs Lediņš varēja vienkārši ietraukties Ērika Stendzenieka birojā, lai pavairotu savus elektroniskās mūzikas albumus Dziļo ūdeņu sīkie vēzīši vai Jēri pilsētas ainavā. Kad pēc intensīvas 100 disku saražošanas uz datoriem un vāciņu kopēšanas uz kseroksa vairāktūkstošu apgrozījuma reklāmas kompānijas darbs bija apstādināts, Hārdijs mierīgi varēja palūgt savairot vēl 200 diskus. Nebija garlaicīgi.

In memoriam

Prognoze, ka Hārdija Lediņa bērēs, kuras pulcēja ap 200 cilvēku, sēras neizbēgami savīsies ar nebūt ne bēdīgiem stāstiem par aizgājēju, piepildījās.

"Nekādi nevaru teikt, ka noskaņa bija depresīva," atceras mākslinieks Ēriks Stendzenieks. "Laikā, kad mācītājs runāja par iedzimto grēku un atdzimšanu caur Kristu, mani pārņēma sajūta, ka Hārdijs mazliet tā kā smīkņā. Kad mācītājs pēc runas teica "āmen", izskatījās, ka gluži kā pie montāžas galda kāds būtu pateicis "aiziet", un vārna uzreiz palaida savu garo ķērcienu. Septiņas reizes, gluži kā piešķirdama papildu spriedzi.

Es diemžēl nezinu, kas spēlēja atvadu mūziku. Dziedāja garmatains kungs, kurš izskatījās pēc Baušķenieka, bet nebija Baušķenieks; Nils Īle dauzīja bundziņas, un tajā brīdī likās, ka pats pametu fizisko ķermeni un ceļos gaisā — ļoti spēcīgs brīdis. Gribējās, lai mūziķi spēlētu nevis trīs minūtes, bet gan visu laiku — tā, lai dziesma nebeigtos. Briesmīgas skumšanas un vaimanāšanas vietā — sajūta, ko vārdos gribu izteikt šādi: "Hārdij, kādu brītiņu būsim tālu viens no otra, bet gan jau atkal tiksimies."

"Hārdijs juta nāves tuvošanos," stāsta dzejniece Liāna Langa. "Dažas dienas pirms nokļūšanas slimnīcā — pirms pēdējās veselības krīzes — Lediņš bija aizgājis uz tibetiešu lamas lekciju, kurā tika stāstīts tieši par miršanu. Viņš pēc tam lekciju telefoniski atstāstīja, piebilstot, ka viņš izjūt visas nāves pazīmes, ka tā tuvojas."

Neapšaubāmi, ja vajadzētu izvēlēties, ko Lediņam piešķirt — ordeni vai prēmiju —, tad vislabāk būtu noderējusi pēdējā — telefonrēķinu apmaksai. Langa turpina: "Tad mēs ar viņu runājām par budismā tā dēvēto bardo — tas ir starpstāvoklis, kad esi jau daļēji nomiris, bet fiziski vēl dzīvs. Mēs nospriedām, ka tad, kad pienāks bardo, jātiecas — kā teikts Tibetas mirušo grāmatā — pēc gaismas, lai kā gribētos ielidot tādā patīkamā migliņā."

Rezumējumu ļausim izteikt Ērikam Stendzeniekam: "Lediņš bija ārkārtīgi noderīgs pretsvars uz tirgus ekonomiku balstītai pasaulei. Tu pats iekšēji jūti, ka tavs dzīvesstils varētu būt arī savādāks, bet dažkārt nepietiek pārliecības. Un tad tu apskaties — var gan. Šeit jau ir praktisks piemērs, un vēl kāds! Tieši šādu piemēru trūkums šodien ļoti sāp.

Agnis Buda
titl_grupas.png, 608B
px.png, 213B